Zemes bērni-2 Zirgu ieleja

Jondalars iegāja atpakaļ alā, pārkāpa pāri savai guļvietai ar izklāta­jām zvērādām un raidīja ilgpilnu skatienu uz Eilas guļvietas pusi, otrpus pavardam. Pavandljies mantu glabātavā, lai sameklētu kādu izturīgu auklu vai ādas strēmeli, vīrietis atrada zvērādu saišķi, kas bija sarullēts un atlikts malā. "ŠI sieviete gan zina, kā apstrādāt zvērādas," Jondalars nodomāja, pataustīdams samtaini maigo ādas struktūru. "Varbūt viņa man atļaus izmantot kādu zvērādu no saviem krājumiem? Tomēr man negribētos to lūgt."

"Ja šie piķu metēji attaisnos uz tiem liktās cerības, tad pats nomedīšu pietiekami daudz dzīvnieku, lai no to ādām pagatavotu sev apģērbu. Varbūt man iegrebt uz metējiem kādu talismanu veiksmei? Tas ne­traucēs. Lūk, kur virves ritulis! Varbūt no šīs auklas varēšu pagatavot kaut ko Skrējējam? Tas kumeļš nu gan ir brašs skrējējs - kas notiks, kad viņš paaugsies? Vai kumeļš ļaus kādam kāpt sev mugurā un jāt? Vai es varētu likt viņam skriet tur, kur pats to vēlētos? To es nekad neuzzināšu. Jondalar, tevis šeit nebūs, kad kumeļš būs pieaudzis. Tu dodies projām."

Jondalars pacēla virves rituli, apstājās, lai paņemtu savu saini ar krama rīku izgatavošanas instrumentiem, un devās lejā pa taku uz upmalu. Upe izskatījās tik vilinoša, viņš jutās sakarsis un nosvīdis. No­ņēmis gurnautu, vīrietis iebrida ūdenī, tad laidās peldus pret straumi. Sasniedzis šauro aizu, viņš parasti griezās atpakaļ. Šoreiz viņš nolēma papētīt, kas atrodas tur tālāk. Papeldējis garām pirmajām krācēm, aiz pēdējā līkuma vīrietis ieraudzīja dārdošu, baltu ūdens sienu. Pēc tam viņš peldēja atpakaļ.

Pelde Jondalaru uzmundrināja, un izjūta, ka viņš ir atklājis ko jaunu, ierosināja vēlmi pēc pārmaiņām. Saņēmis matus pakausī, vīrietis tos izspaidīja, pēc tam to pašu izdarīja arī ar bārdu. "Jondalar, tu jau visu vasaru esi nēsājis bārdu; vasara jau gandrīz beigusies, vai nedomā, ka pienācis laiks no tās atbrīvoties? Vispirms es noskūšos, pēc tam pa­gatavošu kaut ko Skrējējam, lai medībās nemaisās pa kājām. Negribu vienkārši uzmest tam striķi ap kaklu. Pēc tam izgatavošu īlenu un kādu pārīti dzeļu, lai varētu iegrebt kaut ko pīķa metējos. Un vēl man šķiet, ka pagatavošu maltīti šim vakaram. Esot blakus Eilai, vīrietis var aizmirst, kā jāgatavo ēst. Es jau nespēšu līdzināties viņai ēst gatavošanas prasmē, tomēr kaut ko varu pagatavot. Māte zina, ka Ceļojuma laikā esmu to darījis gana bieži. Kādus talismanus lai es iegrebju uz šķēpu metējiem? Doni nes vislabāko veiksmi, bet es savējo atdevu Norijai. Interesanti - vai viņai kādreiz piedzims bērns ar zilām acīm? Eilas ideja par to, ka bērns rodas no vīrieša, ir pavisam divaina. Kas būtu domājis, ka tieši to vecā Haduma vēlējās? Pirmais Daudas rituāls. Eilai nekad nav bijis Pirmā baudas rituāla. Šī sieviete ir tik daudz pārdzīvojusi un ar lingu dara īstus brīnumus. Ari ar piķu metēju viņai veicas tīri labi. Manuprāt, iegrebšu bizonu uz Eilas metēja. Vai talismani tiešām palīdzēs? Kaut man būtu doni! Varbūt es varētu mēģināt to izgatavot…"

Vakara debesij satumstot, Jondalars no klints pārkares sāka vērot, vai neparādīsies Eila ar Vīniju. Kad ieleja pārvērtās par melnu bezdi­beņa bedri, vīrietis uz klints pārkares iekūra ugunskuru, lai Eila varētu atrast ceļu mājup; visu laiku viņam likās, ka dzird Eilu kāpjam augšup pa taku. Beidzot viņš pagatavoja lāpu un nokāpa lejā. Jondalars devās uz priekšu gar upes malu, apgāja apkārt klints izvirzījumam un būtu gājis vēl tālāk, ja nebūtu izdzirdējis zirga kāju dipoņu.

-     Eila! Kur tu biji tik ilgi?

Sievieti pārsteidza vīrieša valdonīgais tonis. - Es izlūkoju ganām­pulkus, tu taču to zini.

-     Bet sen jau ir tumšs!

-    Es zinu, bija jau gandrīz satumsis, kad devos mājupceļā. Šķiet, ka atradu īsto vietu, dienvidaustrumos ir bizonu bars…

-    Bija jau gandrīz satumsis, un tu vēl turpināji sekot bizonu baram! Tumsā taču nevar saredzēt bizonus!

Eila nekādi nespēja saprast, kāpēc Jondalars ir tik satraucies un kāpēc viņš uzdod jautājumus tik kategoriskā tonī. - Es neskatījos uz bizoniem tumsā, un kāpēc tu gribi šeit stāvēt un pļāpāt?

Ar spalgu zviedzienu lāpas gaismas lokā parādījās kumeļš un pie­bikstīja savai mammai. Vīnija atbildēja, un, pirms Eila paspēja nokāpt no ķēves muguras, kumeliņš jau ar purniņu meklējās starp mammas kājām. Tikai tad Jondalars saprata, ka bija izturējies pret Eilu tā, it kā vi­ņam būtu kādas tiesības šo sievieti izvaicāt; vīrietis aizgriezās no lāpas gaismas, pateicīgs, ka varēja tumsā noslēpt savu piesarkušo seju. Kad viņa kāpa augšup pa taciņu, jaunais Zelandoni sekoja Eilai pa pēdām un jutās tik samulsis, ka nepamanīja viņas nogurušo izskatu.

Paķērusi guļamādu un aptinusi to sev apkārt, sieviete nosēdās pie pa­varda. - Biju aizmirsusi, cik naktīs ir auksts, - viņa sacīja. - Man vajadzēja paņemt silto apmetni, bet nezināju, ka došos tik tālu prom stepē.

Jondalars redzēja, kā sieviete drebinās, un jutās vēl vairāk apbēdi­nāts. - Tu esi nosalusi. Iedošu tev ko siltu dzeramu. - Viņš ielēja Eilai krūzītē karstu zupu.