Zemes bērni-2 Zirgu ieleja

Eila pamāja. - Klanā tikai pašiem senākajiem gariem ir sievietes veidols.

-     Un kā ir ar jūsu totēmiem? - Jondalars painteresējās.

-     Aizsargājošie totēmu gari visi ir vīriešu dzimtes, tos piešķir gan vīriešiem, gan sievietēm, bet sieviešu totēmi parasti tiek pārstāvēti ar mazākiem dzīvniekiem. Ursus, Lielais Alu Lācis, ir visa klana aizstāvis - ikviena totēms. Ursus bija Kreba personiskais totēms. Ursus viņu iz­vēlējās, tieši tāpat kā Alu Lauva izvēlējās mani. To var redzēt pēc man atstātajām zīmēm. - Eila parādīja vīrietim četras paralēlās rētas uz sava kreisā augšstilba, kur viņai bija ieskrāpējis alu lauva, kad Eila vēl bija piecus gadus veca meitene.

-    Eila, man nebija ne jausmas, ka pl… tavs klans vispār izprot garu pasauli. Tam joprojām ir grūti noticēt - es tev patiešām ticu, bet ir grūti noticēt, ka tie cilvēki, par kuriem tu runā, ir tie paši, par kuriem vienmēr esmu domājis kā par plakangalvjiem.

Eila nolieca galvu, tad atkal viņā paskatījās. Sievietes acis bija no­pietnas, un tajās bija redzamas bažas. - Jondalar, man šķiet, ka Alu Lauva ir izvēlējies tevi. Manuprāt, tas tagad ir arī tavs totēms. Krebs man stāstīja, ka nav viegli sadzīvot ar spēcīgu totēmu. To pārbaudot, viņš zaudēja aci, bet ieguva lielu varu. Nākamais ietekmīgākais totēms aiz Ursus ir Alu Lauva, un nav bijis viegli ar to sadzīvot. Alu Lauvas pārbaudījumi ir bijuši grūti, bet, tiklīdz es sapratu iemeslu, nekad ne­esmu to nožēlojusi. Domāju, ka tev to vajadzētu zināt, ja nu gadījumā tas tagad ir tavs totēms. - Eila nodūra acis, cerot, ka nav pārāk daudz runājusi.

-    Totēmi jums - tavam klanam - bija ļoti nozīmīgi, vai ne?

-    Es gribēju būt klana sieviete, bet nevarēju tāda būt. Es nespēju par tādu kļūt. Neesmu viņiem līdzīga. Es esmu cēlusies no Citiem. Krebs to zināja, un Iza man ieteica iet prom un atrast sev līdzīgos cilvēkus. Es negribēju nekur iet, bet man bija jāiet prom, un es nekad nedrīkstu tur atgriezties. Man ir uzlikts nāves lāsts. Esmu mirusi.

Jondalars nesaprata, ko Eila ar to bija domājusi, bet vīrietim uz­metās zosāda, kad Eila to pateica. Jaunā sieviete dziļi ievilka elpu un turpināja:

-    Es neatcerējos sievieti, kam piedzimu, ne ari savu dzīvi pirms klana. Es centos, bet nespēju iztēloties, kāds izskatās Citu vīrietis, kas varētu būt līdzīgs man. Tagad, kad cenšos iztēloties citus cilvēkus, tad redzu tikai tevi. Jondalar, tu esi pirmais man līdzīgais cilvēks, ko jebkad esmu redzējusi. Nav svarīgi, kas notiks, es tevi nekad neaizmirsīšu. - Eila apklusa, juzdama, ka ir jau pateikusi pārāk daudz. Viņa piecēlās kājās. - Ja mēs grasāmies no rīta doties medībās, tad, pēc manām domām, būtu prātīgi tagad doties pie miera.

Jondalars zināja, ka Eila bija izaugusi pie plakangalvjiem un pēc tam, kad no viņiem aizgāja, viena pati dzīvojusi ielejā. Bet tikai tad, kad viņa to pateica, vīrietis pilnībā saprata, ka ir pirmais cilvēks, ko viņa redzējusi. Jondalaru uztrauca doma par to, ka viņš pārstāv visu cilvēku rasi, un nebūt nelepojās ar to, ko bija izdarījis. Tomēr viņš zināja arī to, ko visi ļaudis domāja par plakangalvjiem. Ja viņš to sievietei būtu pateicis citādi, vai tas uz viņu būtu atstājis tādu pašu iespaidu? Vai tad viņa saprastu, kas viņu sagaida?

Vīrietis devās gulēt ar nemierīgu prātu un dalītām jūtām. Apgūlies savā guļvietā, Jondalars skatījās pavarda liesmās un domāja. Pēkšņi viņš sajuta kaut ko neparastu, kaut ko līdzīgu reibonim, bet bez paša reiboņa pazīmēm. Viņš ieraudzīja sievieti, it kā tā atspoguļotos dīķī, kurā tikko iemests akmens, - tas bija kustīgs attēls, no kura viļņi iz­pletās arvien lielākos un lielākos apļos. Viņš negribēja, ka sieviete viņu aizmirst, - bija svarīgi, ka Eila viņu atceras.

Jondalars izjuta diverģenci [9] - it kā ceļš viņa priekšā sadalītos, pa­vērtos vairākas iespējas, un nebija neviena, kas dotu viņam padomu. Silta gaisa plūsma sacēla spalviņas uz vīrieša skausta. Zelandoni vīrietis zināja, ka Viņa viņu pamet. Viņš nekad apzināti nebija jutis Viņas klāt­būtni, bet zināja, ka Viņa ir prom, un tukšums, ko Viņa aiz sevis atstāja, ir sāpīgs. Tas bija beigu sākums: ledāju beigas, laikmeta beigas, beigas tam laika posmam, kad Viņas veltes bija visus apgādājušas. Zemes Māte atstāja Savus bērnus, lai tie paši atrastu savu ceļu, veidotu paši savu dzīvi, paši maksātu par savas rīcības sekām - kļūtu pieauguši. Tas nenotiks Jondalara dzīves laikā, ne ari vairāku nākamo paaudžu laikā, bet pirmais nelokāmais solis jau bija sperts. Viņa bija pasniegusi Savu atvadu velti - Savu Zināšanu velti.

Jondalars sajuta pārdabiski spalgu vaidu un saprata, ka dzird Mātes raudas.

Atgriezās realitātes izjūta - it kā aukla, kas bijusi saspringti novilkta, tagad tiktu palaista vaļā. Bet šī aukla bija pārāk izstaipījusies un nespēja vairs ieņemt savu agrāko stāvokli. Jondalars juta, ka kaut kas vairs nav tā, kā bijis. Vīrietis palūkojās pāri pavardam uz Eilas guļvietu un ieraudzīja pa sievietes vaigiem ritam asaras.

-     Eila, kas noticis?

-     Es nezinu.

-     Vai esi droša, ka Vīnija mūs abus spēs panest?