Zemes bērni-2 Zirgu ieleja

Kāds vecs bullis, izvārtījies putekļos, slējās kājās, lai nostātos uz visām četrām. Bizona masīvā galva bija zemu pieliekta, it kā milzīgie, melnie ragi ar savu svaru spiestu to pie zemes. Jondalara sešu pēdu un sešu collu garais augums sniedzās pāri buļļa kūkumainajiem pleciem - bet tikai nedaudz. Bullim bija spēcīgas, ar biezu spalvu klātas priekš­kājas, bet daudz zemākas un vājākas pakaļkājas. Milzīgajam, vecajam zvēram - jau krietni pāri pusmūžam - bija pārāk sīksta un stiegraina gaļa, kas neatbilda mednieku prasībām, bet abi zināja, ka dzīvnieks var būt grūti pieveicams, kad tas apstājās un viņus aizdomīgi nopētīja. Jondalars un Eila nogaidīja, līdz tas aizgāja.

Viņiem pietuvojoties vēl ciešāk baram, dārdošais, tālumā dzirdamais bizonu pārvietošanās troksnis kļuva stiprāks un sadalījās atsevišķās aurojošu un maujošu skaņu toņkārtās. Jondalars norādīja uz jaunu teli. Tā bija gandrīz jau pieaugusi, gatava dzemdēt pēcnācējus un nobaroju­sies pēc vasaras leknajām ganībām. Eila piekrītoši pamāja. Abi mednieki ielika metējos pīķus, un Jondalars ar zīmēm lika saprast savu nodomu apiet jaunajai telei no otras puses.

Kādu nezināmu instinktu vadīta vai arī varbūt tāpēc, ka bija pama­nījusi vīrieti pārvietojamies, tele sajuta, ka ir izvēlēta par medījumu. Tā nervozi pievirzījās tuvāk bizonu baram. Pārējie dzīvnieki sastājās tai apkārt un novērsa Jondalara uzmanību. Eila bija pārliecināta, ka viņi teli pazaudēs. Jondalars bija nostājies pret sievieti ar muguru, tāpēc Eila viņam nevarēja neko ar zīmēm parādīt, un tele jau virzījās prom no medību vietas. Sieviete nedrīkstēja neko uzsaukt; pat ja Jondalars viņu sadzirdētu, - tas varētu brīdināt bizonus.

Jaunā medniece pieņēma lēmumu un nomērķēja. Jondalars paskatījās atpakaļ, kad Eila jau bija gatava pīķa sviedienam, novērtēja situāciju un sagatavoja arī savu pīķa metamo ierīci. Pārējos bizonus bija satrau­kuši ātri skrienošā tele un mednieku klātbūtne. Vīrietis un sieviete bija domājuši, ka putekļu mākonis būs pietiekams aizsegs, bet bizoni bija pie tā pieraduši. Jaunā govs jau gandrīz bija sasniegusi drošību barā, kuram pievienojās arī citi bizoni.

Jondalars metās teles virzienā un izmeta pīķi. Pēc īsa brītiņa, kad Jondalara mestais pīķis bija trāpījis teles mīkstajā pavēderē, arī Eila sekoja viņam pa pēdām un savu pīķi nomērķēja teles spalvainajā kaklā. Ierāvuši teli savā barā, bizoni nekavējoties skrēja prom, bet pēc kāda brīža ievainotās teles gaita kļuva lēnāka. Tā sagrīļojās, sāka meimurot un noslīga uz ceļiem. Visbeidzot, sabrukusi pie zemes, tele salauza Jon­dalara piķi. Zvēru bars saoda asins smaku. Nervozi iemaudamies, daži bizoni apostīja nokritušo teli. Citi atkal, grūstīdamies un skraidīdami tai apkārt, nobauroja nāves māvienu; gaisā bangoja spriedze.

Eila un Jondalars katrs no savas puses skrēja pie medījuma. Pēkšņi vīrietis sāka māt ar rokām un kaut ko viņai kliegt. Viņa signālus nesa­pratusi, sieviete pašūpoja galvu.

Jauns bullēns, kas bija badīdamies rotaļājies, beidzot bija sagaidījis vecā patriarha atļauju un, skriedams prom, uzdrāzās virsū kādai nervo­zai bizonu govij. Jaunulis, nesaprazdams, ko darīt, uztraucies atkāpās, bet vecais bullis pārtrauca viņa haotisko uzvedību. Bullēns nezināja, uz kuru pusi skriet, līdz zvēra uzmanību piesaistīja kustīga, divkājaina būtne. Dzīvnieks nolieca galvu un metās tai virsū.

-    Eila! Uzmanies! - Jondalars kliedza, skriedams pie sievietes. Viņam rokās bija pīķis, ko bija jau nomērķējis.

Eila pagriezās un ieraudzīja, ka jaunais bullis nesas viņai virsū. Pirmā doma, kas sievietei ienāca prātā, bija - linga. Tā šķita gandrīz vai instin­ktīva reakcija. Linga allaž bija bijusi viņas pirmais aizsardzības līdzeklis. Bet šo domu Eila ātri atmeta un ielika pīķi metamajā ierīcē.

īsu brīdi pirms Eilas metiena Jondalars ar roku izsvieda savu pīķi, bet sievietes metamā ierīce attīstīja lielāku pīķa ātrumu. Jondalara pī­ķis trāpīja dzīvniekam sānos, un tas vienā mirkli novirzīja jaunā bul­lēna skrējiena trajektoriju. Kad vīrietis paskatījās, Eilas pīķis, joprojām trīsēdams, bija ieurbies zvēra acī; dzīvnieks jau bija miris, pirms tas paspēja nokrist.

Jauna asiņu smaka satrauca bezmērķīgi riņķojošo un maujošo bi­zonu baru, pēdīgi tie saskaņoti sāka doties vienā virzienā - prom no uztraucošajām darbībām. Pēdējie no bara aizklīdušie dzīvnieki paskrēja garām saviem kritušajiem ciltsbrāļiem, lai pievienotos pārējiem, kas, zemi tricinādami, bēga prom. Vēl ilgi pēc tam, kad putekļi jau bija nosēdušies, bija dzirdama skrienošo zvēru kāju dunoņa.

Stāvēdami tukšajā līdzenumā un skatīdamies uz diviem beigtajiem bizoniem, vīrietis un sieviete uz kādu brīdi bija palikuši mēmi un ap­stulbuši.

-    Viss ir beidzies, - Eila sacīja, juzdamās kā ar ūdeni aplieta. - Tieši tā.

-     Kāpēc tu neskrēji prom? - Jondalars iesaucās, ļaudamies bailēm par Eilu tikai tagad, kad viss jau bija beidzies. Vīrietis piegāja viņai klāt. - Tevi varēja nogalināt!