Zemes bērni-2 Zirgu ieleja

-    Nē, neesmu vis, - Eila atbildēja, vezdama VIniju, uz kuras muguras jau bija uzkrauti vācamie grozi. Skrējējs sekoja mammai pa pēdām un tika vests auklā, kas bija piesieta pie tādas kā pavadas un izgatavota no ādas siksnām. Tā atļāva kumeļam ganīties un grozīt galvu, tā ari nesavilksies ap viņa kaklu un zirgu nenosmacēs. Sākumā pavada bija Skrējēju uztraukuši, bet vēlāk viņš pie tās pierada.

-   Ja mēs abi varēsim jāt, tad daudz ātrāk tiksim uz priekšu. Ja VInijai tas nepatiks, viņa darīs man to zināmu. Tad varēsim jāt pārmaiņus vai abi iet kājām.

Kad abi bija sasnieguši lielo laukakmeni pļavas vidū, Eila pirmā uz­kāpa zirgā, nedaudz pavirzījās uz priekšu un turēja ķēvi, lai tā stāv mierīgi, kamēr ari Jondalars uzkāpa tai mugurā. Sajutusi papildu svaru, Vīnija atglauda ausis, ķēve nebija pie tā pieradusi, bet bija stiprs un izturīgs zirgs un pēc Eilas signāla sāka iet uz priekšu. Sieviete ļāva ķē­vītei vienmērīgi rikšot un stingri sekoja, vai Vīnija nemaina soļu ritmu, kas nozīmētu to, ka pienācis laiks apstāties un atpūsties.

Pēc pirmās apstāšanās Jondalars jau jutās brīvāks, bet vēlējās, kaut joprojām justos nervozs. Bez šī sākotnējā saspringtā uztraukuma tagad viņš pilnībā apzinājās, ka viņam priekšā sēž sieviete. Vīrietis sajuta, ka pie viņa priekšpusē piespiedies Eilas dibentiņš, sievietes augšstilbi piekļāvās viņa kājām, un Eila bija kļuvusi jutīgāka ne tikai attiecībā uz zirgu. Viņa juta aizmugurē veidojamies karstu, cietu spiedienu, ko Jondalars nespēja kontrolēt, un katra zirga kustība viņus piegrūda vienu pie otra tuvāk. Eila vēlējās, kaut šis cietais spiediens pazustu, - un tomēr to nevēlējās.

Jondalars sāka izjust sāpes, kādas agrāk nekad nebija jutis. Vīrietis nekad nebija sevi piespiedis tik ļoti apvaldīt savu piebriedušo locekli un vēlmi. Jau no pirmajām dienām, kad viņš kļuva par vīrieti, vienmēr bija bijuši dažādi līdzekļi, lai šo vēlmi atvieglotu, bet šeit nebija nevienas citas sievietes, izņemot Eilu. Viņš atteicās vēlreiz pats sevi apmierināt un centās to paciest.

-    Eila, - Jondalara balss skanēja saspringti, - man šķiet… man šķiet, ir pienācis laiks atpūtai, - viņš izmocīja savu sakāmo.

Eila apstādināja zirgu un nokāpa no tā, cik vien ātri varēja. - Nav vairs tālu, - sieviete paziņoja. - Pārējo ceļu varam iet kājām.

- Jā, tā Vīnija varēs atpūsties.

Eila nestrīdējās, tomēr zināja, ka tas nav īstais iemesls, kāpēc viņai jāiet kājām. Visi tris gāja vienā soli - zirgs pa vidu. Abi jaunieši saru­nājās pāri Vīnijas mugurai. Pat tad Eila tik tikko spēja koncentrēties uz ceļa norādēm, un Jondalars gāja ar sāpošiem cirkšņiem, pateicīgs par Vīnijas sagādāto aizsegu.

Nonākuši tiktāl, ka beidzot bija redzams bizonu bars, īstais medību satraukums ar pīķu metēju sāka mazināt abu saspīlēto kaisli, tomēr viņi uzmanījās, lai nestāvētu viens otram par tuvu, un labprātāk sev pa vidu turēja vai nu vienu, vai otru zirgu.

Bizoni ganījās pie mazas upītes. Bars bija lielāks nekā tad, kad Eila viņus pirmoreiz bija redzējusi. Vairākas mazas grupiņas bija pievie­nojušās pamata baram, un vēl vairākas pievienosies pa ceļam. Pēdīgi desmitiem tūkstoši cieši kopā saspiedušies pinkaini, brūngani melni dzīvnieki skries pāri pauguriem un upes ielejām - maujošs, milzīgi liels un dzīvs paklājs. Tajā barā katram atsevišķam dzīvniekam bija maza nozīme; bizonu izdzīvošanas stratēģija balstījās uz lielo skaitu.

Pat mazais dzīvnieku bariņš, kas bija sapulcējies pie upes, bija pa­kļāvis savu izdzīvošanu bara instinktam. Vēlāk izdzīvošana tos atkal piespiedīs sadalīties mazākās saimēs, lai izklīstu un meklētu barību ar iztiku nabadzīgajā gadalaikā.

Eila aizveda Vīniju upes malā pie dzīvīgas, vējā saliektas priedes. Klana žestu valodā sieviete pieteica ķēvei palikt tuvumā un pieskatīt savu kumeļu; Eila zināja, ka viņai nebūs par Skrējēju jāraizējas. Vīnija pati bija pilnīgi spējīga pasargāt savu kumeļu no briesmām. Bet Jonda­laram bija radusies ķeza rast risinājumu problēmai, kuru Eila jau bija paredzējusi, un viņai ļoti interesēja, kā viņš to atrisinās.

Vīrietis un sieviete katrs paņēma savu pīķa metēju un garo pīķu turētāju un kājām turpināja ceļu uz ganāmpulka pusi. Smagās bizonu kājas bija ielauzušas stepes zemes izkaltušo, sauso garozu un sacēlušas gaisā putekļu mākoni, kas plānā kārtiņā nosēdās uz viņu pinkainajiem kažokiem. Bara pārvietošanos iezīmēja smacējoši putekļi; tāpat kā prē­rijas gruzdošais ugunsgrēks rādīja ceļu liesmai - līdzīga iznīcība gāja bizonu baram pa pēdām.

Jondalars un Eila meta lokus, lai nokļūtu pa vējam no lēni migrējošā bizonu bara, ar acīm meklēdami atsevišķus dzīvniekus, un vējš, kas at­nesa karstu un spēcīgu bizonu smaku, pūta viņu sejās smalkus smilšu putekļus. Aurojoši bizonu mazuļi noklīda no savām mammām, un gadu veci telēni badīdamies pārbaudīja kuprainu buļļu pacietību.