Zemes bērni-2 Zirgu ieleja

-     Es nevarēju griezt muguru bullim, kas pilnā ātrumā nesās man virsū, - Eila deva pretim. - Bullēns būtu mani nobadījis. - Jaunā medniece vēlreiz paskatījās uz bizonu. - Nē, manuprāt, tavs piķis būtu viņu apturējis… bet to es nezināju. Nekad agrāk nebiju ar kādu kopā medījusi. Man vienmēr ir bijis pašai jārūpējas par savu drošību, ja es tā nebūtu darījusi, tad neviens cits to manā vietā ari nebūtu darījis.

Eilas vārdi ielika pēdējo iztrūkstošo gabaliņu kopējā mozaīkā, un pēkšņi vīrietim radās kopaina par viņas dzīvi. Jondalars ieraudzīja Eilu jaunā gaismā. Viņš nodomāja: "ŠI sieviete, šī maigā, gādīgā, mīlošā sieviete ir piedzīvojusi daudz vairāk, nekā kāds varētu to iedomāties. Nē, viņa nespētu aizskriet prom - ne no kā, ne no viena, pat no tevis ne. Jondalar, kad vien tu atslābinājies un zaudēji kontroli, cilvēki no tevis no­vērsās. Bet arī tad, kad tu nebiji savā labākajā formā, Eila nepadevās."

-     Eila! Tu, skaistā, mežonīgā un brīnišķīgā sieviete! Paskat tik, kas tu esi par varenu mednieci! - Vīrietis pasmaidīja. - Paskaties, ko esi sadarījusi! Divi bizoni ir beigti. Kā mēs tos abus nogādāsim mājās?

Beidzot, aptvērusi padarīto, viņa pasmaidīja, un jauno sievieti pār­ņēma apmierinājums, triumfs un prieks. Jondalars atcerējās, ka nemaz tik bieži nav nācies šādu smaidu redzēt. Kad Eila šādi smaidīja, viņa bija ļoti skaista sieviete; viņa mirdzēja, it kā no iekšpuses viņu apspī­dētu uguns liesma. Pēkšņi Jondalars sāka smieties - nevaldāmiem un aizrautīgiem smiekliem. Eila viņam pievienojās, jo nespēja atturēties. Tas bija abu uzvaras un veiksmes apliecinājums.

-     Jondalar! Paskaties tik! Kas tu par varenu mednieku! - sieviete viņu paslavēja.

-     Tie ir pīķu metēji - tie šoreiz pie vainas. Mēs iegājām tajā barā, un, pirms kāds vēl ko aptvēra… divi pagalam! Padomā, ko tas var no­zīmēt!

Eila zināja, ko tas viņai var nozīmēt. Ar šo jauno ieroci viņa tagad vienmēr varēs sev sagādāt medījumu - gan vasarā, gan ziemā. Nebūs vairs jārok lamatu bedres. Viņa varēs ceļot un medīt. Salīdzinājumā ar lingu pīķu metējam bija daudz lielākas priekšrocības.

-    Es zinu, ko tas nozīmē. Tu man apsolīji parādīt labāku un vieglāku medīšanas veidu. Tu izdarīji daudz vairāk, nekā es spēju iedomāties. Nezinu, kā lai tev pasaku… esmu tik…

Eilai eksistēja tikai viens veids, kā viņa mācēja izteikt savu pateicību, veids, ko sieviete bija apguvusi klanā. Pietupusies zemē, sieviete nolieca galvu. Varbūt Jondalars nepiesitīs viņai pie pleca, lai pareizā veidā dotu atļauju runāt, bet viņai tas bija jāpamēģina.

-    Ko tu dari? - Jondalars nesaprata, noliekdamies lejup, lai pieceltu Eilu kājās. - Eila, nevajag tā darīt!

-     Kad klana sieviete virietim vēlas pateikt ko svarīgu, šādi viņa pie­vērš vīrieša uzmanību, - Eila skaidroja, paceldama galvu. - Man ir svarīgi tev pateikt, cik daudz tas man nozīmē, cik ļoti esmu tev patei­cīga par jauno ieroci, arī par to, ka iemācīji man savus vārdus, un par visu pārējo.

-     Eila, lūdzu, celies augšā! - vīrietis sacīja, pieceldams viņu kājās. - Tas nebiju es, kas tev iedeva šo ieroci, tu man pati to parādīji. Ja ne­būtu redzējis, kā tu rīkojies ar lingu, es nebūtu par šo ieroci iedomājies. Esmu tev pateicīgs par daudz ko vairāk nekā tikai par šo ieroci.

Jondalars turēja Eilas rokas, sajuzdams sievietes augumu pavisam tuvu klāt. Viņa skatījās vīrieša zilajās acīs, nespēdama un negribēdama no tām novērsties. Viņš pieliecās tuvāk un uzspieda skūpstu uz sievie­tes lūpām.

Eilas acis pārsteigumā plati ieplētās. Tas notika tik negaidīti. Ne jau tikai vīrieša rīcība, bet arī viņas pašas reakcija bija negaidīta. Sieviete sajuta vīrieša muti uz savām lūpām, un cauri viņas augumam izskrēja zibens šautra. Eila nezināja, kā viņai jārīkojas.

Un beidzot Jondalars saprata. Viņš neies tālāk par šo maigo skūpstu - vēl ne.

-     Ko nozīmē tava mute pie manas mutes?

-    Tas ir skūpsts, Eila. Šis ir tavs pirmais skūpsts, vai ne? Es to allaž aizmirstu, bet ir tik grūti skatīties uz tevi un… Zini, Eila, dažkārt es esmu pēdējais stulbenis.

-     Kāpēc tu tā saki? Tu nemaz neesi stulbs.

-     Esmu gan. Pats nespēju noticēt, kāds stulbenis esmu bijis. - Viņš atlaida Eilu vaļā. - Bet tagad, šķiet, mums labāk vajadzētu izdomāt, kā tos bizonus nogādāt atpakaļ alā, jo, ja tā turpināšu stāvēt tev blakus, tad nekad nespēšu to pareizi izdarīt - tā, kā tas ir jādara ar sievieti pirmajā reizē.

-     Kas jādara pirmajā reizē? - Eila pajautāja, nemaz negribēdama, ka Jondalars palaiž viņu vaļā.

-     Eila, ja tu man to atļausi, es tev sarīkošu Pirmās baudas rituālu.

28

-    Nedomāju, ka Vīnija būtu aizvilkusi abus bizonus līdz alai, ja mēs nebūtu atstājuši to galvas uz lauka, - Eila sacīja. - Tā bija laba doma. - Pa abiem viņi bija nocēluši bullēna ķermeni no velkamās platformas un uzlikuši uz klints pārkares. - Te ir tik daudz gaļas! Paies ilgs laiks, līdz to sagriezīsim. Vajadzētu tūlīt pat ķerties pie darba.