Zemes bērni-2 Zirgu ieleja

Mazulis, cik vien maigi spēdams, nogāza Eilu no kājām, un Jondalars pavērtu muti vēroja, kā lielākais alu lauva, ko viņš jebkad savā mūžā bija redzējis, ar savām priekšķetnām apskāva sievieti ar neizsakāmu mīļumu, grūti būtu iedomāties, ka lauva uz ko tādu ir spējīgs. Lielais kaķis ar aso mēli laizīja sāļās asaras no sievietes sejas, un vaigi tādas apmīļošanas reizē tika nobrāzti.

-     Nu jau būs gana, - Eila sacīja, pieceldamās sēdus, - citādi man nebūs vairs sejas.

Viņa sameklēja tās vietiņas ap lauvas ausīm un krēpēm, kur Mazulim patika, ka viņu pakasa. Mazulis apvēlās uz muguras, atvēra rīkli un labsajūtā izdeva dziļu apmierinājuma rūcienu par Eilas palīdzību.

-     Mazuli, es nedomāju, ka vēl kādreiz tevi ieraudzīšu, - Eila sacīja, kad bija beigusi kasīšanu un lielais kaķis apvēlās otrādi. Mazulis bija izaudzis lielāks, nekā Eila viņu atcerējās. Tas bija nedaudz kārns, to­mēr izskatījās veselīgs. Lauvam bija parādījušās jaunas rētas, ko Eila senāk nebija redzējusi, un viņa nodomāja, ka Mazulis droši vien cīnījies par savu teritoriju un šo cīņu uzvarējis. Eilu pārņēma lepnums. Tad, ieraudzījis Jondalaru, Mazulis atkal ierūcās.

-     Nerūc uz viņu! Šo vīrieti tu pats man atsūtīji. Tev ir draudzene… Šķiet, ka tagad tev jau tādu ir daudz… - Lauva piecēlās, pagrieza vī­rietim muguru un piečāpoja pie bizona.

-    Vai tev nekas nebūs pretim, ja vienu medījumu atdosim viņam? - Eila uzsauca Jondalaram. - Mums patiešām ir par daudz.

Joprojām turēdams pīķi rokā un stāvēdams alas ieejā, Jondalars bija apstulbis. Viņš centās atbildēt, bet pār vīrieša lūpām iznāca tikai vārgs pīkstiens. Tad, atguvis balsi, viņš sacīja: - Nebūs pretim? Tu jautā man, vai man nebūs iebildumu? Atdod viņam tos abus divus. Dod viņam visu, ko vien viņš vēlas!

-      Mazulim nevajag abus. - Eila izrunāja lauvas vārdu valodā, ko Jondalars nezināja, bet viņš nojauta, ka tas bija vārds. - Nē, Mazuli! Telīti neaiztiec, - Eila runāja skaņās un žestos, ko Jondalars vēl aizvien neuztvēra par valodu, bet pār viņa lūpām izlauzās elsas, kad sieviete alu lauvam atņēma bizonu un pagrūda tam otru nomedīto zvēru. Ar milzīgajiem žokļiem lauva satvēra spēcīgā buļļa kaklu un vilka to prom pa klints pārkāri. Tad, satvēris to pavisam cieši, sāka kāpt lejup pa tik pazīstamo taciņu.

-     Es tūlīt atgriezīšos, Jondalar, - Eila uzsauca. - Tur lejā var būt Vīnija un Skrējējs, un es negribētu, ka Mazulis izbiedē kumeļu.

Jondalars vēroja, kā sieviete seko pa pēdām lauvam, līdz viņa pazuda skatam. Pēc tam viņa parādījās vēlreiz pie klints sienas, ielejas pusē, ikdienišķi iedama blakus lauvam, kas zem sava ķermeņa, starp kājām, vilka beigto bizonu.

Abiem sasniedzot lielo laukakmeni, Eila apstājās un vēlreiz noglāstīja Mazuli. Lauva palaida vaļā bizonu, un, ieraudzījis sievieti uzkāpjam niknākā plēsēja mugurā, Jondalars neticībā nogrozīja galvu. Pacēlusi roku, Eila to pavicināja un, kad dzīvnieks metās skriešus, pieķērās pie sarkanbrūnajām krēpēm. Lauva rāvās uz priekšu lielā ātrumā. Eila turē­jās cieši, mati plīvoja viņai aiz muguras. Tad Mazulis sāka skriet lēnāk un atgriezās atpakaļ pie laukakmens.

Dzīvnieks atkal saķēra jauno bullēnu un aizvilka to prom pa ieleju. Skatīdamās Mazulim pakaļ, Eila stāvēja blakus lielajam akmenim. Tālu prom pļavā Mazulis vēlreiz atlaida medījumu. Izdevis veselu ņurdienu gūzmu, savu pazīstamo ņarr-ņarr, Mazulis tik skaļi ierūcās, ka Jonda­laram mati saslējās stāvus.

Kad alu lauva bija prom, sajuzdams vājumu, Zelandoni vīrs dziļi ievilka elpu un atspiedās pret sienu. Uz vīrieti tas bija atstājis milzīgu iespaidu, un viņš bija nedaudz nobijies. "Kas ir šī sieviete?" viņš domāja. "Kāda maģija viņai piemīt? Iā iedarbojas uz putniem, pat zirgiem. Bet ari uz alu lauvu? Turklāt uz pašu lielāko alu lauvu, kādu esmu redzējis."

"Vai viņa bija… doni? Kurš gan cits, izņemot pašu Māti, varētu likt dzīvniekiem viņai paklausīt? Un kā tad ar viņas dziednieces spējām? Vai ar viņas fenomenālo spēju sākt pēkšņi tik labi runāt? Lai gan viņai piemita neparasts akcents, Eila jau bija iemācījusies gandrīz visu, ko jondalars zināja no Mamutu cilts valodas, un arī dažus vārdus Šaramudu valodā. Vai viņa bija kāda Mātes līdziniece?"

Izdzirdējis Eilu nākam augšā pa taciņu, Jondalars sajuta, ka viņu pārņem baiļu drebuļi. Viņš jau pa pusei gaidīja, ka Eila viņam paziņos, ka ir Lielās Zemes Mātes iemiesojums, un viņš būtu tam noticējis. Tā vietā viņš ieraudzīja sievieti ar izspūrušiem matiem un asarām acīs, kas ritēja pār vaigiem.

-    Kas noticis? - vīrietis apjautājās, maigums guva virsroku pār iedo­mātajām bailēm.

-     Kāpēc man vienmēr jāzaudē savi bērni? - Eila šņukstēja.

Vīrietis nobālēja. Viņas bērni? Tas lauva bija viņas bērns? Šokēts viņš

atcerējās raudošo Māti - visas dzīvās radības Māti.

-    Tavi bērni?

-     Vispirms Durks un tad Mazulis.

-    Vai tas ir lauvas vārds?

-     Mazulis? Tas nozīmē bērns, maziņš, - viņa atbildēja, cenzdamās pārtulkot.

-     Maziņš! - viņš nosprauslojās. - Tas bija pats lielākais alu lauva, ko jebkad mūžā esmu redzējis!