Zemes bērni-2 Zirgu ieleja

-    Es zinu. - Mātes lepnums iemirdzējās cauri sievietes asarām. - Es vienmēr rūpējos, lai viņam būtu pietiekami daudz ēdamā, lai viņš ne­būtu izsalcis kā bara lauvēni. Bet, kad es viņu atradu, lauvēns bija vēl pavisam mazs. Nosaucu viņu par Mazuli, un man nekad neienāca prātā dēvēt viņu citādi.

-     Tu viņu atradi? - Jondalars brīnījās, joprojām vēl nedaudz svār­stīdamies.

-     Viņš bija atstāts nomirt. Manuprāt, lauvēnu bija saminis briedis. Toreiz es dzinu briežus savā izraktajā slazdā. Brūns dažkārt man at­ļāva aprūpēt alā mazus dzīvnieciņus, ja tie bija savainoti un tiem bija nepieciešama mana palīdzība, bet nekad neļāva ienest gaļēdājus. Es nemaz negrasījos savākt to mazo alu lauvu, bet tad uzradās hiēnas. Es tās aizbaidīju ar lingu un atvedu lauvēnu uz alu.

Eilas acīs pavīdēja aizdomājies skatiens, un ap muti savilkās sājš smaids. - Kad Mazulis bija vēl pavisam mazs, viņš bija tik jocīgs, allaž lika man smieties. Bet sākumā medījuma sagādāšana Mazulim nemaz nebija tik viegla, tomēr jau otrajā ziemā mēs iemācījāmies medīt kopā. To mēs darījām visi kopā, arī Vīnija. Neesmu redzējusi Mazuli kopš… - Pēkšņi Eila aptvēra, kopš kura laika.

-     Ak, Jondalar! Man ir tik žēl. Mazulis ir tas lauva, kas nogalināja tavu brāli. Bet, ja tas būtu bijis kāds cits lauva, es nekad nebūtu spējusi dabūt tevi prom no viņa ķetnām.

-    Tu esi doni! - Jondalars iesaucās. - Redzēju tevi sapni! Es domāju, ka doni ieradusies, lai aizvestu mani uz viņpasauli, bet patiesībā viņa lika lauvam atkāpties.

-     Tajā brīdī tu droši vien vēl biji pie samaņas, Jondalar. Tad, kad es tevi atradu, tu jau biji no sāpēm atslēdzies. Man bija steidzīgi tevi jādabū prom no tās vietas. Zināju, ka Mazulis man nenodarīs pāri, - dažkārt viņš ir nedaudz skarbs, bet īstenībā viņš tāds nav. Tāda nu ir lauvas daba. Tomēr bija jāuzmanās, jo nezināju, kad atgriezīsies viņa lauvene.

Vīrietis šūpoja galvu neticībā un pārsteigumā. - Vai tu tiešām medīji kopā ar to lauvu?

-     Tas bija vienīgais veids, kā varēju viņu pabarot. Sākumā, pirms Mazulis pats vēl nemācēja nogalināt medījumu, viņš notrieca dzīvnieku zemē, es piejāju klāt un ar pīķi to nogalināju. Toreiz es nezināju, ka pīķi var arī mest. Kad Mazulis bija jau paaudzies un pats mācēja medīt, dažkārt paņēmu kādu gabalu sev, pirms viņš sāka ieturēt maltīti vai arī ja gribēju saglabāt zvērādu…

-    Tātad tu pastūmi viņu malā tāpat kā gadījumā ar šo bizonu? Vai tu nezini, ka ir bīstami atņemt lauvam gaļu? Esmu redzējis, kā viens lauva tādā reizē nogalina pats savu mazuli!

-    Arī es esmu to redzējusi. Bet Mazulis ir citāds, Jondalar. Viņš neuz­auga lauvu barā. Viņš uzauga šeit - kopā ar Vīniju un mani. Mēs kopā medījām - viņš ir pieradis ar mani dalīties. Tomēr priecājos, ka viņš atrada lauveni, lai varētu dzīvot kā īsts lauva. Vīnija kādu brīdi devās atpakaļ uz zirgu baru, bet viņa tur nebija laimīga, tāpēc atgriezās…

Eila pašūpoja galvu un nodūra acis. - Tā nav taisnība. Es tikai gribu tam ticēt. Manuprāt, atrazdamās zirgu barā un kopā ar savu ērzeli, viņa tomēr bija laimīga. Toties es nebiju laimīga bez Vīnijas. Es tik ļoti priecājos, ka viņa gribēja nākt atpakaļ pēc tam, kad viņas ērzelis aizgāja bojā.

Eila pacēla savu netīro apmetni un devās uz alu. Pamanījis, ka jo­projām tur rokās pīķi, Jondalars to pieslēja pie sienas un sekoja sie­vietei. Eila bija domīga. Mazuļa atgriešanās bija uzjundījusi tik daudz atmiņu. Paskatījusies uz bizona cepeti, jaunā sieviete pagrieza iesmu un parušināja uguni. Tad no ūdens somas, kas karājās uz staba un bija izgatavota no liela kulana kuņģa, ielēja ūdeni vārāmajā grozā un ielika pavardā uzkarsēt pāris vārāmo akmeņu.

Jondalars vienkārši vēroja sievieti, joprojām apstulbis no alu lauvas apciemojuma. Tas bija bijis šoks - redzēt, kā lauva nolec uz klints pār­kares, bet pēc tam - kā Eila bija nostājusies viņam priekšā un apturējusi milzīgo plēsēju… Neviens tam neticētu.

Skatoties uz sievieti, Jondalaram radās nojauta, ka Eilā ir kaut kas mainījies. Tad viņš pamanīja, ka viņas mati ir izlaisti. Vīrietis atcerējās pirmo reizi, kad bija redzējis viņu ar izlaistiem matiem un saulē zeltaini mirdzošu. Viņa bija uznākusi no upmalas, un viņš bija Eilu ieraudzījis kailu - izlaistos matus un sievietes brīnišķīgo augumu.

-     … labi atkal ieraudzīt Mazuli. Tie bizoni droši vien bijuši viņa teri­torijā. Viņš acīmredzot saoda medījumu un tad sekoja mums pa pēdām. Ieraugot tevi, viņš bija pārsteigts. Nezinu, vai viņš tevi atcerējās. Kā jūs nonācāt tajā kanjonā, kurā nav izejas?

-     Ko…? Piedod - ko tu teici?

-     Gribēju zināt - kā jūs abi ar brāli nonācāt tajā kanjonā, kur bija Mazulis? - viņa atkārtoja, paskatīdamās uz vīrieti. Eilu vēroja spožas, violetas acis, kas lika sievietes sejai nosarkt.