Zemes bērni-2 Zirgu ieleja

-    Eila, tas var kādu brīdi pagaidīt. - Jondalara smaids un acis pildīja sievieti ar siltumu. - Manuprāt, tavs Pirmais baudas rituāls ir svarīgāks. Palīdzēšu tev noņemt siksnu no Vīnijas - tad došos nopeldēties. Esmu notriepies asinīm un sasvīdis.

-Jondalar… - Eila saminstinājās. Viņa bija satraukta, tomēr vēl kaut­rējās. - Šis Pirmais baudas rituāls ir ceremonija, vai ne?

-    Jā, tā ir ceremonija.

-     Iza mani mācīja sagatavoties ceremonijām. Vai šai ceremonijai ir kāda… īpaša sagatavošanās?

-     Parasti vecākas sievietes palīdz jaunajai sievietei sagatavoties. Es nezinu, ko viņas saka vai dara. Manuprāt, dari to, kas tev pašai liekas piemērots.

-     Tad atradīšu ziepju sakni un nomazgāšos, attīrīšu sevi tā, kā Iza man to mācīja. Pagaidīšu, līdz tu būsi nopeldējies. Gatavojoties man jābūt vienai. - Eila nosarka un nodūra acis.

"Viņa izskatās tik jauna un kautrīga," Jondalars pie sevis nodomāja. "Tieši tāpat kā vairums jaunu sieviešu Pirmās baudas rituāla laikā." Viņš sajuta pazīstamo maiguma un satraukuma saviļņojumu. Pat vi­ņas gatavošanās bija pareiza. Vīrietis pacēla Eilas zodu un atkal viņu noskūpstīja, tad stingri un ar lielu piespiešanos atrāvās no sievietes. - Arī man noderētu mazliet ziepju saknes.

-     Es tev to atnesīšu, - viņa piedāvāja.

Smaidīdams Jondalars gāja Eilai pa pēdām gar upes krastu, un pēc tam, kad viņa bija izrakuši ziepju sakni un devusies atpakaļ uz alu, vīrietis ar milzīgu šļakstu iemetās ūdenī; viņš jutās daudz labāk - tā, kā jau sen nebija juties. Izdauzījis no saknes ziepjainas putas, Jondalars iezieda ar tām savu ķermeni, tad noņēma ādas saitīti un ieberza putas ari matos. Parasti viņš tīri labi bija izticis ar smiltīm, bet ziepju sakne bija daudz labāka.

Vīrietis ienira ūdenī un peldēja augšup pret straumi, aizpeldēja gan­drīz līdz ūdenskritumam. Atgriezies krastmalā, Jondalars aplika gurn- autu un steidzās augšā uz alu. Uz ugunskura bija uzlikta cepties gaļa, tā garšīgi smaržoja. Viņš jutās tik atbrīvots un laimīgs, ka pats nespēja tam noticēt.

-     Priecājos, ka esi atgriezies. Man vajadzēs laiku, lai kārtīgi sevi attīrītu, es negribēju, ka tas ievilktos pārāk vēlu. - Eila paņēma bļodu ar kūpošu šķidrumu, kurā atradās kosu uzlējums matu skalošanai, un tīru apmetni, kas vēl ne reizes nebija vilkts mugurā.

-    Gatavojies tik ilgi, cik tev tas nepieciešams, - Jondalars sacīja, viņu maigi noskūpstīdams.

Eila sāka iet lejā pa taciņu, tad apstājās un pagriezās. - Jondalar, man patīk mute uz mutes… tas skūpsts, - sieviete atzinās.

-     Ceru, ka tev patiks ari viss pārējais, - Jondalars sacīja, kad viņa bija jau aizgājusi.

Apstaigājot alu, šoreiz viņš uz visu skatījās ar jaunām acīm. Pārbau­dījis bizona gurna cepeti, viņš pagrieza iesmu un pamanīja, ka Eila bija lapās satinusi dažas saknes un nolikusi tās netālu no oglēm, kā ari atrada karstu tēju, ko sieviete bija viņam pagatavojusi. Viņš nodomāja: "Eila droši vien tās saknes izrakuši, kamēr es peldējos."

Pamanījis savas guļvietas zvērādas, kas joprojām atradās pavarda otrā pusē, vīrietis savilka pieri grumbās un ar lielu iepriecinājumu tās pārnesa un nolika tukšajā vietā, blakus Eilas guļvietai. Sakārtojis tās, viņš devās pēc savu darbarīku saiņa, kurā atradās viņa instrumenti, un atcerējās par doni figūriņu, kuru bija sācis grebt. Apsēdies uz paklājiņa, kas bija palikts zem viņa guļvietas zvērādām, lai tās neatrastos uz zemes, vīrietis atvēra briežādas saini.

Apskatījis mamuta ilkņa gabalu, no kura bija sācis izgrebt sievie­tes figūriņu, viņš nolēma to pabeigt. Varbūt viņš nebija pats labākais grebšanas meistars, bet nešķita pareizi noturēt vienu no Mātes pa­šām svarīgākajām ceremonijām bez doni klātbūtnes. Paņēmis dažus grebšanai domātos dzeļus, Jondalars iznesa mamuta ilkni ārā uz klints pārkares.

Sēdēdams uz pārkares, grebdams un veidodams figūriņas formu, Jondalars saprata, ka mamuta ilkņa veidojums nebūt neizskatās pēc mātišķa un ražena sievietes auguma. Tas ieņēma jaunas sievietes ap­veidus. Viņš bija atteicies no doni tradicionālā senā matu sakārtojuma, tāpat nesanāca ari ierastais galvas un pakauša atveidojums, tas drizāk atgādināja bizes, kas sapītas viscaur apkārt galvai, izņemot seju. Seja bija bez vaibstiem. Doni figūriņām parasti nebija sejas. Kurš gan uz­drīkstētos skatīties Mātes sejā? Kurš gan varētu zināt, kā tā izskatās? Viņa iemiesoja visas sievietes un nevienu konkrēti.

Pārtraucis grebšanu, vīrietis palūkojās upē, abos tās virzienos, ce­rēdams, ka ieraudzīs Eilu, kaut arī viņa bija piekodinājusi, ka gribot pabūt vienatnē. Vai viņš spēs sagādāt viņai baudu, viņš prātoja. Kad Vasaras sapulču laikā Jondalars tika uzaicināts uz Pirmās baudas ritu­āliem, viņš nekad nebija par savām spējām šaubījies, bet tās sievietes zināja tradīcijas un saprata, kas gaidāms. Viņām blakus bija vecākas sievietes, kas mācēja visu paskaidrot.