Zemes bērni-2 Zirgu ieleja

"Vai man vajadzētu mēģināt ko paskaidrot? Nē, Jondalar, tu taču nezini, ko sacīt. Vienkārši parādi viņai to. Eila tev darīs zināmu, ja vi­ņai kaut kas nepatiks. Godīgums, nevis neliela kautrība ir viena no šīs sievietes pievilcīgākajām īpašībām. Tas ir kas patīkami jauns.

Kā tas būs - parādīt Mātes Baudas velti sievietei, kura nemāk izlik­ties? Kura netēlos iepriecinājumu un to neslēps?

Kāpēc Eilai Pirmās baudas rituāla laikā būtu jābūt citādai nekā pā­rējām sievietēm? Jo viņa sava Pirmā baudas rituāla laikā nav tāda kā citas. Viņa bija tikusi atvērta ar lielām sāpēm. Un ja nu tu nespēsi pārvarēt to briesmīgo pieredzi? Ja nu Eila nespēs izjust baudu, ja nu tu nespēsi viņai likt to izjust? Kaut būtu kāds veids, kā viņa varētu aizmirst negatīvo pieredzi! Ja vien es spētu viņu piesaistīt pie sevis, pārvarēt pretestību un iekarot viņas dvēseli!

Iekarot viņas dvēseli?"

Jondalars paskatījās uz figūriņu, kas atradās viņam rokā, un pēkšņi viņa domas sāka auļot lielā ātrumā. Kāpēc viņi iegravēja dzīvnieka attēlu uz ieročiem un svētajām sienām? Lai pietuvotos Mātes garam, pārvarētu Viņas pretestību un uztvertu būtību.

"Neesi smieklīgs, Jondalar! Tu nedrīksti tādā veidā iekarot Eilas dvē­seli. Tā nebūs pareizi, neviens nekad nepiešķir doni kādu konkrētu seju. Cilvēki nekad netiek atveidoti - līdzība var iekarot gara būtību. Bet kam tā būs liktenīga?

Nevienam nav tiesības turēt otra cilvēka dvēseli gūstā. Atdod doni Eilai! Tā viņa atgūs atpakaļ savu dvēseli. Vai tad ne? Ja grasies to uz kādu brīdi paturēt, tad pēcāk… atdod to viņai atpakaļ.

Ja tu šai figūriņai izgrebsi Eilas seju, vai tas viņu pārvērtis par doni? Tu jau tagad viņu par tādu uzskati, jo sievietei piemīt izcilas dziednie­ces dotības un dzīvnieku pieburšanas prasme. Ja viņa ir doni, tad var izdomāt iekarot tava paša dvēseli. Vai tas būtu tik slikti?

Jondalar, tu taču gribi, lai ari tev pašam tiktu viņas dvēseles gabaliņš. Tāds dvēseles stūrītis, kas vienmēr atrodas radītāja rokās. Atzīsties, tu taču gribi iegūt šo viņas daļiņu, vai ne?

Ak, Lielo Māt, pasaki, vai tas būtu ļoti briesmīgi, ja es to izdarītu? Ja piešķirtu doni Eilas seju?"

Jondalars skatījās mazajā kaula figūriņā, ko tikko bija pagatavojis. Tad, paņēmis dzēli, viņš sāka grebt sejas vaibstus - tie bija pazīstamas sejas vaibsti.

Kad darbs bija pabeigts, meistars pacēla kaula figūriņu un lēnām pagrieza to apkārt. īsts grebšanas meistars būtu to paveicis labāk, to­mēr nebija nemaz tik slikti. Tā atgādināja Eilu, bet drīzāk pēc izjūtām, nevis patiesās līdzības - tā atspoguļoja Jondalara skatījumu uz Eilu, viņa jūtas. Iegājis atpakaļ alā, viņš centās izdomāt, kur lai to noliek. Doni vajadzētu atrasties kaut kur tuvumā, bet pagaidām viņš vēl ne­gribēja, ka Eila to ierauga. Ieraudzījis zvērādu saišķi pie sienas, viņš tajā paslēpa kaula figūriņu.

Izgājis atkal ārā, vīrietis pavērās tālu pāri klints pārkarei. Kur viņa tik ilgi kavējas? Viņš ieraudzīja abus bizonus, kas bija nolikti uz klints pārkares - viens blakus otram. Tie nekur nepazudīs. Pīķi un pīķu metēji stāvēja atstutēti pie klints sienas, blakus alas ieejai. Pacēlis medību rī­kus, Jondalars tos ienesa alā un tad izdzirdēja soļu dipoņu pa grantēto akmens taciņu. Vīrietis pagriezās.

Eila sakārtoja sava jaunā apmetņa aukliņu, aplika ap kaklu amuletu maisiņu, atglauda matus no pieres un ar asā dadža palīdzību tos iz­ķemmēja, bet pavisam neizžāvēja. Paņēmusi veco, netīro apmetni, viņa sāka iet augšup pa taciņu. Sieviete nervozēja un bija satraukusies.

Viņa varēja iedomāties, ko Jondalars bija domājis ar Pirmās baudas rituālu, bet bija aizkustināta par viņa vēlmi to darīt kopā ar viņu. Viņa nedomāja, ka ceremonija varētu būt pārāk slikta, pat Brouds pēc pāris pirmajām reizēm vairs nebija viņai nodarījis sāpes.

Ja vīrieši rādīja šo signālu tikai tām sievietēm, kas viņiem patīk, vai tas varētu nozīmēt, ka Jondalaram viņa sākusi iepatikties?

Kad Eila bija jau gandrīz nonākusi līdz pašai augšai, viņu no domām iztraucēja dzeltenbrūnas, neskaidras kontūras ātra kustība.

-      Nenāc klāt! - Jondalars kliedza. - Nenāc klāt, Eila! Tas ir alu lauva!

Vīrietis stāvēja pie alas ieejas, rokā piķis, notēmēts metienam uz milzīgo kaķi, kas bija pietupies un gatavs lēcienam no lauvas rīkles nāca dārdošs rūciens.

-     Nē, Jondalar! - Eila iekliedzās, mezdamās abiem pa vidu. - Nē!

-    Eila, nevajag! Ak, Māt! Apturi taču šo sievieti! - vīrietis iekliedzās, kad Eila nostājās viņam priekšā, lēcienam gatavā lauvas priekšā.

Sieviete izdarīja asu, pavēlošu kustību un rīkles skaņām bagātajā klana valodā nokliedzās: - Pārtraukt!

Milzīgais lauva ar rūsganajām krēpēm ar rāvienu pagriezās un, at­brīvojies no lēciena pozas, notupās pie Eilas kājām. Tad paberzēja savu milzīgo galvu pie viņas stilbiem. Jondalars stāvēja kā pārakmeņojies.

-     Mazuli! Ak, Mazuli! Tu atgriezies, - Eila sarunājās zīmju valodā, nemaz nesvārstīdamās, un bez mazākajām bailēm apskāva milzīgā lau­vas kaklu.