Zemes bērni-2 Zirgu ieleja

Ar lielām pūlēm Jondalars koncentrēja savas domas uz jaunās sie­vietes jautājumu. - Mēs sekojām briedim. Tonolans to nogalināja, bet lauvene bija izvēlējusies to pašu medījumu. Viņa to vilka projām, un Tonolans sekoja pa pēdām. Es jau viņam sacīju, lai ļauj viņai to ņemt, bet brālis manī neklausījās. Redzējām, kā lauvene ieiet alā un tad dodas prom. Tonolans cerēja, ka varēs dabūt atpakaļ savu pīķi un nogriezt kādu gaļas gabalu, pirms lauvene atgriežas. Bet lauvu tēviņam bija kas cits padomā.

Jondalars uz bridi aizvēra acis. - Nevaru viņu vainot. Bija stulbi se­kot tai lauvenei, bet es nespēju brāli atturēt. Tonolans mūždien ir bijis pārgalvīgs, bet pēc Džetamio nāves viņš kļuva pilnīgi nekontrolējams. Viņš gribēja mirt. Tagad es saprotu, ka man nevajadzēja viņam sekot.

Eila zināja, ka Jondalars joprojām vēl sēro par brāli, tāpēc mainīja tematu: - Neredzēju Vīniju pļavā. Viņa droši vien kopā ar Skrējēju aizaulekšojusi uz stepi. Pēdējā laikā Vīnij ai tur patīk. Tas, kā tu biji aplicis tās saites ap Skrējēja galvu, bija gudri izdomāts, bet nezinu, vai bija nepieciešams viņu piesiet pie Vīnijas.

-    Virve bija pārāk gara. Nebiju domājis, ka tā sapīsies krūmos. Tomēr tā viņu noturēja. To vajadzētu atcerēties, ja gribi, lai zirgi paliek pie vietas. Vismaz Skrējējs. Vai Vīnija vienmēr dara to, ko tu gribi?

-    Šķiet, ka jā, bet drīzāk izskatās, ka viņa pati to vēlas. Viņa zina, ko es vēlos, un to dara. Savukārt Mazulis veda mani tur, kur pats gribēja

iet, bet viņš skrien tik ātri… - Domājot par pēdējo izjādi Mazuļa mu­gurā, Eilas acis iemirdzējās. Jāšana lauvas mugurā vienmēr ir bijusi aizraujoša.

Jondalars atcerējās, kā Eila bija turējusies lauvam mugurā, viņas mati, zeltaināki par lauvas sarkanīgajām krēpēm, plīvoja vējā. Vērojot viņu, Jondalars bija baiļojies par jauno sievieti, bet tas bija aizraujoši - kā Eila pati. Tik mežonīga un brīva, tik skaista…

-             Eila, tu esi apbrīnojami aizraujoša sieviete, - viņš sacīja. Vīrieša acīs atspoguļojās pārliecība par izteiktajiem vārdiem.

-            Aizraujoša? Aizraujoši ir… mest piķi vai ātri auļot Vīnijas mugurā… arī Mazulis tāds ir, vai ne? - Jaunā sieviete bija uztraukusies.

-    Pareizi. Tāpat arī Eila man… ir aizraujoša un skaista.

-            Jondalar, tu taču joko. Skaisti ir ziedi vai debesis, vai saule, kas noriet pamalē. Es neesmu skaista.

-    Vai tad sieviete nevar būt skaista?

Eila aizgriezās no vīrieša ciešā skatiena. - Es… es nezinu. Bet es neesmu skaista. Es esmu… liela un neglīta.

Jondalars piecēlās un, paņēmis Eilas roku, mudināja arī viņu piecel­ties kājās. - Nu, kurš ir garāks?

Vīrietis neatvairāmi stāvēja tik tuvu. Viņa pamanīja, ka Jondalars at­kal ir noskuvies. Stāvot pavisam tuvu, bija pamanāmi īsie bārdas rugāji. Sieviete alka pieskarties viņa raupjajai un tajā pašā laikā gludajai sejai, un vīrieša acis lika viņai sajust, ka tās ieskatās dziļi viņas dvēselē.

-    Tu esi garāks, - Eila klusi atbildēja.

-            Tad jau iznāk, ka neesi nemaz tik liela, vai ne? Un tu neesi neglīta, Eila. - Jondalars pasmaidīja, bet Eila to nojauta tikai no viņa acīm. - Tas patiešām ir dīvaini. Skaistākā sieviete, ko jebkad esmu redzējis, domā, ka ir neglīta.

Eilas ausis to dzirdēja, bet viņa bija apmaldījusies acis, kas turēja viņu gūstā, pārāk satraukta par sava pašas ķermeņa reakciju, lai sa­prastu Jondalara vārdus. Viņa redzēja, kā vīrietis pieliecas tuvāk, pieliek savu muti pie viņas lūpām, un sajuta, ka, aplicis viņai rokas, pievelk viņu tuvāk.

-    Jondalar, - Eila ievilka elpu. - Man patīk tā… mute pie mutes.

-             Skūpsts, - viņš izlaboja. - Eila, šķiet, ka ir pienācis laiks. - Viņš paņēma jauno sievieti aiz rokas un veda uz guļvietas pusi.

-     Kam pienācis laiks?

-    Pirmajam baudas rituālam, - viņš atbildēja.

Abi apsēdās uz zvērādām. - Kas tā ir par ceremoniju?

-             Tā ir ceremonija, kurā kļūst par sievieti. Nevaru tev visu par to izstāstīt. Vecākas sievietes parasti stāsta meitenēm, ko sagaidīt un ka var sāpēt, bet tas ir nepieciešams, lai meitenes atvērtu un viņas varētu kļūt par sievietēm. Tam tiek izvēlēts vīrietis. Vīrieši grib, lai viņus iz­vēlas, bet daži no tā baidās.

-    Kāpēc viņi baidās?

-            Viņi baidās, ka nodarīs sievietei pāri, baidās, ka būs neveikli vai nespējīgi, ka loceklis, kas padara meitenes par sievietēm, nepacelsies.

-    Tas nozīmē vīrieša orgānu? Tam ir tik daudz dažādu vārdu.

Jondalars iedomājās par visiem šiem vārdiem - daudzi no tiem bija

vulgāri vai ar humora pieskaņu. - Jā, to sauc daudz un dažādos vār­dos.

-    Kurš no tiem ir īstais?

-             Loceklis, es domāju, - vīrietis atbildēja, - tāpat to dēvē arī par sieviešu atvērēju.

-     Kas notiek, ja loceklis nepaceļas?

-            Tad ir jāsauc kāds cits vīrietis - tas ir ļoti apkaunojoši. Bet vairums vīriešu tomēr grib, lai sievietes Pirmajam baudas rituālam izvēlas tieši viņus.

-    Vai tev patika, ja tevi izvēlējās? -Jā-

-    Vai tevi bieži izvēlējās? -Jā-

-    Kāpēc?