Zemes bērni-2 Zirgu ieleja

Jondalars pasmaidīja un nesaprata, vai Eila uzdod jautājumus ziņkā­rības vai nervozitātes dēļ. - Domāju, tāpēc, ka man tas patīk. Sievietes pirmā reize arī man ir īpašs notikums.

-Jondalar, kā mēs varam rīkot Pirmās baudas rituālu? Man jau pirmā reize ir bijusi, es jau esmu atvērta.

-             Es zinu, bet šajā rituālā ir daudz kas vairāk nekā tikai sievietes atvēršana.

-    Es nesaprotu. Kas tur var būt vairāk?

Vīrietis atkal pasmaidīja, tad pieliecās tuvāk un pielika savu muti pie Eilas lūpām. Arī jaunā sieviete paliecās uz priekšu, bet izbijās, kad Jondalara mute atvērās un viņa sajuta vīrieša mēli ieejam savā mutē. Viņa atkāpās.

-    Ko tu dari? - Eila pajautāja.

-    Vai tev tas nepatīk? - Vīrieša pierē iegūla izbaiļu rievas.

-    Nezinu.

-    Vai gribi vēlreiz pamēģināt un pārbaudīt? - Viņš pats sevi norāja: "Esi rāmāks! Nesteidzies!" - Manuprāt, tev labāk vajadzētu atgulties un atslābināties.

Viņš maigi pastūma Eilu gultā atlaisties, tad nogūlās viņai blakus, paslējies uz viena elkoņa. Paskatījies lejup uz sievieti, Jondalars atkal uzspieda muti uz viņas lūpām. Pagaidījis, kamēr viņas sasprindzinā­jums pāriet, viņš viegli nobrauca ar mēli pār sievietes lūpām. Nedaudz piecēlies, viņš ievēroja, ka Eilas mute smaida un acis ir aizvērtas. Kad viņa atkal atvēra acis, vīrietis vēlreiz pieliecās, lai viņu noskūpstītu. Eila pastiepās vīrietim pretim. Šoreiz viņš noskūpstīja viņu kaislīgāk un ar atvērtu muti. Kad vīrieša mēle meklēja ceļu Eilas mutē, viņa to atvēra un saņēma.

-    Jā, - viņa atzinās. - Šķiet, ka man tas patīk.

Jondalars pasmaidīja. Eila uzdeva jautājumus, izgaršoja, pārbaudīja, un vīrietis priecājās, ka viņa nav pamanījusi viņa vēlmi.

-     Ko tālāk? - viņa pajautāja.

-    Vēl to pašu?

-     Labi.

Jondalars atkal viņu skūpstīja, maigi apsekodams sievietes lūpas, aukslējas un mēles pamatni. Tad lūpas pārgāja pie zoda. Atradis Eilas ausi, viņš tajā iepūta siltu dvašu, iekoda auss ļipiņā un pēc tam ar meklējošo mēli apklāja viņas kaklu skūpstiem. Vēlāk atkal atgriezās pie mutes.

-     Kāpēc tas liek man justies kā drudzī un uzdzen drebuļus? - Eila pajautāja. - Bet tie nav slimības drebuļi, tie ir daudz patīkamāki.

-     Tagad tev nav jābūt zāļu sievai, tā nav nekāda slimība, - viņš skaidroja. Tad pēc brīža piebilda: - Eila, ja tev ir karsti, kāpēc neattaisīt apmetni?

-     Ir jau labi. Nav jau nemaz tik karsti.

-     Vai tu iebilstu, ja es atvērtu tavu apmetni?

-     Kāpēc tas ir vajadzīgs?

-    Jo es to gribu. - Viņš atkal Eilu noskūpstīja, mēģinādams atsiet mezglu saitītē, kas saturēja apmetni. Jondalaram neizdevās, viņš jau bija gatavs uz tālākām diskusijām.

-    Es to attaisīšu, - viņa pačukstēja, kad vīrietis atrāva muti no viņas lūpām. Jaunā sieviete veikli atsēja mezglu un izliecās, lai atraisītu jostu. Adas apmetnis nokrita, un Jondalars aizturēja elpu.

-   Ak, sieviete! - Viņa balss bija piesmakusi no lielās vēlmes un cirkšņi - saspringuši. - Eila! 0! Doni! Kas par sievieti! - Viņš kaislīgi skūpstīja sievietes pavērto muti, tad ar seju piespiedās viņas kaklam un uzsūca ādas siltumu. Smagi elpodams, viņš nedaudz atrāvās un ieraudzīja, ka uz Eilas kakla bija atstājis sarkanu plankumu. Cenzdamies atgūt kon­troli, Jondalars dziļi ievilka elpu.

-     Vai kaut kas nav labi? - Eila pajautāja, sievietes pierē iegūla uz­traukuma rieva.

-     Tikai tas, ka es tevi tik ļoti gribu. Gribu visu izdarīt pareizi, bet nezinu, vai spēšu. Tu esi… tik skaista, tik sievišķīga.

Eilas rūpju rieva pārvērtās smaidā. - Jondalar, lai ko tu arī darīsi, viss būs pareizi.

Atkal viņu noskūpstījis, šoreiz daudz maigāk, viņš vairāk nekā jebkad gribēja šai sievietei sagādāt baudu. Noglāstījis Eilas sānu, viņš sajuta krūts smagumu, vidukļa izliekumu, līdzeno gūžas pacēlumu, sasprin­dzināto augšstilba muskuli. Eila no viņa pieskārieniem trīsēja. Jondalara roka pieskārās zeltainajiem kaunuma matiem, pēc tam virzījās augšup pāri vēderam uz piebriedušajām krūtīm un sajuta, kā krūtsgaliņš viņa plaukstā paliek ciets. Noskūpstījis sīko rētiņu uz Eilas kakla, vīrietis sameklēja otru krūti un iesūca krūtsgaliņu mutē.

-     Sajūta nav tāda pati, kā kad bērns to dara, - viņa atzina.

Tas kliedēja saspringumu, Jondalars smiedamies piecēlās sēdus. - Eila, tev tagad tas nav jāanalizē.

-     Nu, vienalga, sajūta nav tāda pati, kā kad bērns sūc krūti, un es nezinu, kāpēc. Es vispār nesaprotu, kāpēc vīrietis grib zīst tāpat kā bērns, - sieviete sacīja, gribēdama aizsargāties.

-     Vai tev nepatīk, ka es tā daru? Es tā nedarīšu, ja tev tas nepatīk.

-    Es neteicu, ka man tas nepatīk. Ir laba sajūta, kad bērns zīž krūti. Tomēr, kad tu to dari, sajūta ir cita, bet tik un tā patīkama. Es to izjūtu visā ķermenī. Bērns nerada tādas izjūtas visā ķermenī.