Zemes bērni-2 Zirgu ieleja

Klana vīrieši negatavoja ēst. Viņi to vienkārši nemācēja - viņiem nebija tādu atmiņu. Eila zināja, ka Jondalara spējas ir daudz plašākas, bet sievietei nekad nebija ienācis prātā, ka viņš varētu pagatavot ēst; ne jau tad, kad blakus ir sieviete. Vēl vairāk viņu pārsteidza nevis tas, ka viņš to varēja izdarīt, bet gan tas, ka patiešām bija to izdarījis un galvenokārt par to padomājis. Klanā, kaut ari Eilai atļāva medīt, no viņas gaidīja arī ikdienas darbu veikšanu. Šī maltītes pasniegšana bija tik negaidīta, tik… smalkjūtīga. Eilas bailes bija pilnībā nepamatotas, viņa nezināja, ko sacīt. Jaunā sieviete paņēma zaķa kāju, ko Jondalars bija nogriezis, un nokoda kumosiņu.

-     Nu, kā ir? Vai garšo? - vīrietis, nepacietībā degdams, jautāja.

-    Zaķis ir brīnišķīgs, - Eila atbildēja ar pilnu muti.

Tas bija garšīgs, bet nebūtu bijusi nekāda vaina pat tad, ja tas būtu bijis sadedzināts kraukšķīgs, - viņai, vienalga, tas būtu bijis gards. Eilai bija tāda sajūta, ka tūlīt sāks raudāt. Viņš pasmēla pilnu karoti ar garām, tievām saknēm. Eila vienu paņēma un iekodās. - Vai šīs ir… āboliņa saknes? Garšīgas.

-Jā, - Jondalars atbildēja, pats ar sevi apmierināts. - Tās ir garšīgā­kas, kad iemērc eļļā. Šis ir viens no tiem ēdieniem, ko sievietes parasti pasniedz vīriešiem īpašās svētku reizēs; šis kārums ir ļoti iecienīts. Ieraudzīju upes augštecē āboliņu un nodomāju, ka varbūt tev tas gar­šos. - Priecādamies par Eilas izrādīto pārsteigumu, viņš pie sevis no­domāja: "Tā bija laba ideja - pagatavot maltīti."

-    Āboliņa sakņu izrakšana nemaz nav tik viegls darbs. Pie katra stāda nav neko daudz sakņu, bet nezināju, ka tās būs tik garšīgas. Es pati šīs saknes izmantoju vienīgi zālēm - pavasara tonikām.

-     Mēs arī tās parasti ēdam pavasarī. Āboliņš ir viens no pirmajām svaigajām saknēm, ko izmanto maltītēs.

Izdzirdējuši uz klints pārkares zirgu kāju dipoņu, abi pagriezās, kad alā ienāca Vīnija un Skrējējs. Pēc brīža Eila piecēlās un iekārtoja zirgiem guļvietu. Tas bija ikvakara rituāls, kas sastāvēja no apsveicināšanās, da­līšanās mīlestībā, svaiga siena, graudiem, ūdens un - īpaši pēc garām izjādēm - noberšanas ar absorbējošu ādas gabalu un sukāšanas ar aso dadzi. Eila pamanīja, ka svaigs siens, graudi un ūdens jau bija nolikti.

-     Tu atcerējies arī par zirgiem, - sieviete viņu paslavēja, apsēzda­mās, lai pabeigtu ēst savu melleņu porciju. Pat ja viņa nebūtu izsalkusi, mellenes viņa noteikti apēstu.

Jondalars pasmaidīja. - Man nebija nekā daudz darāma. 0! Man kaut kas tev jāparāda! - Viņš piecēlās un atgriezās ar diviem piķu metējiem. - Ceru, ka neiebilsti. Tas būs veiksmei.

-Jondalar! - Eila gandrīz vai baidījās savējam pieskarties. - Vai tu to uztaisīji? - Viņas balsi nebija noslēpjama sajūsma. Jau toreiz, kad Jon­dalars mērķa vietā bija uzzīmējis dzīvnieku, Eila bija bijusi pārsteigta, bet šis te bija kas vairāk. - Tas… tas ir tā, it kā tu būtu paņēmis totēmu, bizona garu, un uzlicis viņu šeit.

Vīrietis smaidīja. Eila tik ļoti priecājās par pārsteigumiem. Uz Jon­dalara pīķu metēja bija iegrebts milzīgs briedis ar lieliem, žuburainiem ragiem, viņa apbrīnoja arī šo meistardarbu. - Tas domāts, lai notvertu dzīvnieka garu, lai ierocis viņu pievilktu. Neesmu nekāds dižais kokgrie­zējs, tev vajadzētu redzēt, kādi ir īsto kokgriezēju, gravieru, skulptoru un mākslinieku - meistaru - darbi, kas gleznoti uz svētītajām sienām.

-     Esmu pārliecināta, ka šajos zīmējumos esi ielicis spēcīgu maģiju. Tur, dienvidaustrumos, es neredzēju briežus, bet gan bizonu baru. Ma­nuprāt, šie dzīvnieki sāk pulcēties kopā vienā lielā ganāmpulkā. Vai bizonu piesaistīs tāds ierocis, uz kura uzzīmēts briedis? No rīta varu izjāt vēlreiz un izlūkot kādu briedi.

-     Tas derēs arī bizonam. Tomēr tavs ierocis būs veiksmīgāks. Priecā­jos, ka uz tavējā izgrebu bizonu.

Eila vairs nezināja, ko sacīt. Jondalars bija vīrietis, kas priecājās par to, ka bija viņai sarūpējis lielāku veiksmi medībās nekā sev pašam.

-     Es grasījos izgatavot arī doni veiksmei, bet man nebija laika to pabeigt.

-    Jondalar, esmu apmulsusi. Kas ir doni? Vai tā ir tava Zemes Māte?

-    Lielā Zemes Māte ir Doni, bet Viņa ieņem arī citus veidolus, un tie visi tiek saukti par doni. Doni parasti ir Viņas gara veidols, kad Viņa traucas ar vēja spārniem vai parādās sapnī, - vīrieši bieži sapņo par Viņu kā par skaistu sievieti. Doni ir arī izgrebta sievietes figūriņa - parasti tā ir miesās ražena māte, jo sievietes saņem Viņas svētību. Māte tās izveidojusi pēc sava vaiga, lai sievietes radītu dzīvību, tāpat kā Viņa pati radīja visu dzīvo. Viņai daudz labāk patīk ieņemt mātes veidolu. Doni tiek parasti atsūtīta, lai pavadītu vīriešus uz Viņas garu pasauli, - ļaudis uzskata, ka sievietēm pavadonis nav vajadzīgs, viņas pašas zina ceļu uz turieni. Un dažas sievietes apgalvo, ka var pārvērs­ties doni, kad vien pašas to vēlas, - ne vienmēr tas notiek vīrieša dēļ. Šaramudu cilts, kas dzīvo rietumos no šejienes, uzskata, ka Māte ieņem putna veidolu.