Zemes bērni-2 Zirgu ieleja

Abu starpā attīstījās draudzīga konkurence. Eila mēģināja, bet ne­spēja izpildīt Jondalara spēcīgos metienus, kas deva ierocim lielāku lidojuma amplitūdu, Jondalars savukārt nespēja atkārtot Eilas nevai­nojamo precizitāti. Abi bija pārsteigti par jaunā ieroča milzīgo priekš­rocību. Tiklīdz Jondalars bija apguvis attāluma noteikšanas iemaņas, ar šī metēja palīdzību - ar lielāku spēku un izcilu kontroli - viņš varēja aizsviest pīķi divreiz tālāk. Bet viens kopīgo treniņu procesu aspekts atstāja uz Eilu daudz lielāku iespaidu nekā pats ierocis.

Jaunā sieviete allaž bija trenējusies un medījusi vienatnē. Sākumā tas bija noticis slepenībā, bailēs, ka kāds to pamanīs. Pēc tam sekoja nopietni treniņi, kas notika ne mazākā slepenībā. Kad Eilai atļāva me­dīt, atļauja tika dota nelabprāt. Neviens klana vīrietis nekad kopā ar Eilu nemedīja. Kad jaunā medniece netrāpīja mērķī, neviens viņu ne­kad neiedrošināja, bet, kad lingas sviediens bija trāpījis mērķī, neviens ar viņu nedalījās triumfā. Neviens kopīgi neapsprieda labāko ieroča izmantošanas tehniku, neierosināja viņai jaunas lietojuma metodes, ar cieņu un interesi neuzklausīja sievietes ierosinājumus. Un neviens nekad nebija viņu paķircinājis, izjokojis vai kopīgi ar viņu pasmējies. Eila nekad nebija izbaudījusi biedriskumu, draudzību un prieku par otra cilvēka sabiedrību medībās.

Tomēr, kaut arī treniņu laikā spriedze mazinājās, abi jaunie cilvēki savā starpā saglabāja distanci, ko nespēja pārvarēt. Sarunas par tādiem nekaitīgiem tematiem kā medības vai ieroči bija dzīvas, diskusijās viņi iekarsa, bet, līdzko tika aizskarts kāds personiskas dabas jautājums, tā radās neveikli klusuma brīži un pieklājīga izvairīšanās. Kāds netīšs pieskāriens radīja zibens spēriena efektu, no kura abi atlēca sānis, un pēc tam parasti sekoja stīva un formāla gaisotne un katra individuālas, ilgstošas pārdomas.

-     Rītdien! - Jondalars paziņoja, izņemdams strinkšķošo pīķi. Kopā ar pīķi iznāca ari nedaudz siena, jo ādas izbāznī bija izveidojies paliels un robots caurums.

-     Ko rītdien? - Eila pajautāja.

-     Rītdien dosimies medībās. Esam jau gana ilgi spēlējušies. Vairs nemedīsim pa tukšo. Pienācis laiks nopietnām darbībām.

-     Rītdien, - Eila piekrita.

Paņēmuši pāris pīķu, abi mednieki gatavojās doties atpakaļceļā. - Eila, tu pārzini šo apkārtni. Kurp mēs varētu doties?

-     Vislabāk es pazīstu stepi austrumu virzienā, bet varbūt man vis­pirms to vajadzētu izlūkot? Varētu izjāt ar Vīniju. - Eila pavērās debesīs, nosakot saules atrašanās vietu. - Vēl ir agrs.

-     Laba ideja. Jūs abas esat daudz labāks izlūku pāris nekā bariņš izlūku, kas pārvietojas kājām.

-     Vai pieskatīsi Skrējēju, lai nedodas mums līdzi? Jutīšos labāk, ja būšu droša, ka kumeļš mums neseko.

-     Un kā tad rītdien, kad dosimies medībās?

-     Mums būs viņš jāņem līdzi. Mums būs vajadzīga Vīnija, kas pār­nesis medījumu mājās. Medībās Vīnija allaž nedaudz satraucas, bet ir jau pie tām pieradusi. Viņa paliks tur, kur es likšu, bet, ja viņas kumeļš satrauksies, sāks skriet un, vēl ļaunāk, iekļūs panikā bēgošo dzīvnieku vidū… tad es nezinu, kas būs.

-    Tagad par to neuztraucies. Mēģināšu kaut ko izdomāt.

Eilas griezīgais svilpiens atsauca pie viņiem ķēvi un kumeļu. Kamēr Jondalars aplika roku Skrējēja kaklam, pakasīja kumeļa niezošās vietas un aprunājās ar to, Eila uzkāpa Vīnijai mugurā un lika tai auļot prom. Jaunajam kumeļam patika vīrieša sabiedrība. Pēc tam kad sieviete un ķēve jau bija labā gabalā, Jondalars pacēla abu pīķu metēju arsenālu.

-     Nu, Skrējēj, vai dosimies uz alu vai arī pagaidīsim viņas šeit?

Jondalars nolika pīķus zemē pie nelielas ieejas kanjona sienā un

iegāja alā. Viņš jutās nemierīgs un nezināja, kā sevi nodarbināt. Pa­rušinājis pavarda uguni un sarausis kopā ogles, vīrietis piemeta pāris žagaru, tad izgāja ārā uz klints pārkares un paskatījās lejā uz ieleju. Kumeļa purniņš pasniedzās pēc vīrieša rokas, un, iegrimis domās, Jon­dalars izklaidīgi glāstīja jaunā kumeļa pinkaino spalvu. Izlaidis pirk­stus caur jaunā dzīvnieka spalvu, kas sāka kļūt arvien biezāka, viņš iedomājās par ziemu.

Zelandoni vīrietis centās domāt par ko citu. Šobrīd likās, ka siltās vasaras dienas nekad nebeigsies, tās līdzinājās cita citai; likās, ka laiks ir apstājies. Lēmumus varēja tik viegli atlikt. Drīz jau pienāks tas brīdis, kad būs jāsāk domāt par gaidāmo aukstumu… jāsāk domāt par došanos prom. Viņš paskatījās uz plāno gurnautu, kas bija apsiets ap gūžām un kalpoja viņam kā vienīgais apģērba gabals.

-     Mazo draudziņ, man neuzaugs tāds biezs ziemas kažoks kā tev. Man drīz vien būs sev jāpagatavo kādas siltākas drēbes. Esmu Eilai atdevis šūšanai paredzēto īlenu un tā ari neesmu sev pagatavojis citu vietā. Varbūt ar to man tagad vajadzētu nodarboties - izgatavot kādu jaunu instrumentu? Un vēl man jāizdomā, kā tevi rītdien medībās pa­sargāt no savainošanas.