Zemes bērni-2 Zirgu ieleja

taisījis, Jondalars pār klints pārkares malu nopurināja priekšautu un pa­vilka tuvāk abrai līdzīgo trauku. Izņēmis no abras garo kaulu, vīrietis to noslaucīja, tad, pagrozījis rokās dzīvnieka priekškāju, sāka prātot - no kura gala tam ķerties klāt. Apsēdies meistars novietoja kaulu pret savu kāju un, izmantodams dzēli, nogrieza garu stiegru visā kaula garumā. Tad nogreba vēl vienu gabalu, kas vienā posmā savienojās ar pirmo. Trešā - īsākā - stiegra savienoja iegareno trīsstūri pie pamatnes.

Meistars nogrieza pirmo šķiedru un notīrīja garas spirālveida kaula skaidas, pēc tam ar kalta galu turpināja atšķelt šķiedras - katru reizi iegriezdams kaulā arvien dziļāk. Tā viņš grieza, līdz aīzurbās līdz kaula tukšajām viducim, un, vēl pēdējo reizi pārliecinājies, ka neviena vie­tiņa nav palikusi neskarta, viņš uzspieda uz kaula pamatnes. Garākais trīsstūra gals izlēca ārā, un viņš to pacēla. Nolicis veidojumu malā, Jondalars atgriezās pie kaula un turpināja grebt, līdz vēl viena gara šķiedra savienojās ar citu, nesen izgrebtās šķiedras sānu malu.

Eila uzmanīgi vēroja, negribēdama neko palaist garām. Bet pēc pir­mās reizes sekoja tas pats, un sievietes domas aizklīda pie viņu brokastu laika sarunas. Eila saprata, ka Jondalara attieksme ir mainījusies. Par to neliecināja kāds viņa īpašs izteikums, drīzāk gan visa teiktā saturs.

Viņa atcerējās Jondalaru stāstām: "Martonai tava Iza būtu patikusi," - un vēl kaut ko par to, ka visas mātes ir vienādas. Jondalara mātei būtu patikusi plakangalvju sieviete? Viņas bija līdzīgas? Un vēlāk, kaut arī vīrietis bija bijis dusmīgs, viņš bija nosaucis Broudu par vīrieti - vīrie­tis, kas bija atvēris Eilai ceļu, lai viņa varētu kļūt par māti. Un vēl viņš teica, ka nesaprotot, kā tie cilvēki spēja kaut ko tādu pieļaut. Viņš nemaz nebija pamanījis, ka bija sācis dēvēt klana ļaudis par cilvēkiem, nevis plakangalvjiem, dzīvniekiem vai pretīgiem radījumiem - bet cilvēkiem! Tas Eilu iepriecināja visvairāk.

Sieviete atkal pievērsa uzmanību vīrietim, tiklīdz viņš sāka nodar­boties ar ko citu. Pacēlis vienu no izveidotajiem kaula trīsstūriem un izturīgu krama skrāpi ar asām malm, viņš sāka nolīdzināt kaula asās malas, nogrebdams nost garas spirālveida šķiedras. Nepagāja necik ilgs laiks, kad meistars pacēla nopulēto kaula daļu ar smailu galu.

-    Jondalar, tu taisi… pīķi?

Vīrietis pasmaidīja. - Kaulu var noslīpēt tikpat smailu kā koku, tikai kauls ir izturīgāks, tam nav skabargu, un tas ir vieglāks.

-     Vai šis pīķis nav pārāk īss? - Eila painteresējās.

Jondalars iesmējās savus sirsnīgos smieklus. - Tāds tas būtu, ja tik vien no tā būtu. Tagad es tikai izgatavoju pašus pīķa uzgaļus. Dažas ciltis piķiem lieto krama uzgaļus. Piemēram, Mamutu cilts, īpaši - do­doties mamutu medībās. Krams ir trausls, un tas lūst, bet ar izcili no­asinātām malām pīķis ar krama uzgali daudz vieglāk caururbs mamuta biezo ādu. Tomēr pārsvarā gadījumu medībās izmanto kaula uzgaļus. Pīķa kāti būs no koka.

-     Kā tu tos saliksi kopā?

-     Skaties, - viņš sacīja, pagriezdams uzgali otrādi, lai parādītu tā pamatni. - Ar dzeļa un naža palīdzību es varu šo galu sašķelt, tad noasināt koka daļas galu, lai tas ietilpst šķēluma vietā. - Jondalars to parādīja, turēdams vienas rokas rādītājpirkstu starp otras rokas īkšķi un rādītājpirkstu. - Tad es varu izmantot arī līmi vai piķi un stingri to notīt ar samitrinātu cīpslu vai auklu. Kad tas izžūs un sarausies, tad abi - uzgalis un kāts - turēsies kopā.

-     Uzgalis ir tik mazs. Tad jau kātam jābūt zariņa izmērā!

-     Tas būs lielāks par zariņu, bet nebūs tik smags kā tavējais pīķis. Tas nedrīkst būt smags, jo tev tas būs jāmet.

-    Jāmet? Jāmet pīķis?

-    Tu taču met akmeņus ar savu lingu, vai ne? To pašu var darīt arī ar pīķi. Tiklīdz būsi apguvusi vajadzīgās iemaņas, varēsi medīt skrienošus dzīvniekus, tev vairs nebūs jārok bedres lamatām. Tā kā ar lingu tu trāpi ļoti precīzi, domāju, ka ari šo metodi ātri apgūsi.

-Jondalar! Vai tu maz spēj iedomāties, cik bieži esmu vēlējusies, kaut varētu ar lingu nomedīt briedi vai bizonu? Nekad nebiju iedomājusies, ka to var izdarīt, metot pīķi. - Eila sarāva pieri grumbās. - Vai tas jāmet ar lielu spēku? Ar lingu varu aizmest daudz tālāk un spēcīgāk nekā ar roku.

-     Tam nav vajadzīgs liels spēks, tā tu iegūsi attāluma priekšrocību. Tomēr tev taisnība. Žēl, ka nevar mest pīķi ar lingu, bet… - Jondalars apklusa pusteikumā. - Interesanti būtu… - Vīrieša pierē iegūla rievas no satraucošās domas, kas tik pēkšņi bija ienākusi viņam prātā, ka to nekavējoties vajadzēja īstenot. - Nē, es tā nedomāju gan… Kur mēs varētu atrast pīķa spalus?

-    Pie upes. Jondalar, vai ir kāds iemesls, kāpēc es nedrīkstu palīdzēt izgatavot šos pīķus? Es ātrāk iemācītos, ja tu būtu līdzās un pateiktu man, ko es daru nepareizi.

-   Jā, protams, - viņš atbildēja, bet, kāpdams lejā pa taciņu, Jondalars sajuta smagumu sirdī. Viņš jau bija aizmirsis par došanos prom, un tagad vīrietim bija žēl, ka Eila viņam bija par to it kā atgādinājusi.

27