Zemes bērni-2 Zirgu ieleja

-    Jondalar, man toreiz tās nebija, un es nevarēju tērēt laiku, lai to sameklētu. Man bija tevi jāved uz šejieni, citādi būtu jātaisa otrs kaps blakus. Es noturēju nelielu rituālu un lūdzu Lāča garam, Lielajam Alu Lācim, lai tas palīdz viņam atrast ceļu.

-     Tu viņu apglabāji? Viņa miesas netika atstātas maitēdājiem?

-     Es noliku viņa ķermeni blakus klints sienai, no augšas pastūmu vienu akmeni, tā ka tava brāļa miesas apklāja akmeņi un grants. Bet man nebija sarkanās zemes.

Jondalaram plakangalvju apbedīšanas rituāls likās pilnīgi nesapro­tams. Dzīvnieki taču neapbedl savus mirušos. Tikai cilvēki domā par to, no kurienes viņi cēlušies un uz kurieni dosies pēc nāves. Vai viņas klana gari aizvedīs Tonolanu pa to ceļu?

-    Tas ir daudz vairāk, Eila, nekā manam brālim liktenis būtu lēmis, ja tevis tur nebūtu bijis tuvumā. Un man ir ticis vēl daudz vairāk - man ir dota dzīve.

-           

26

-    Eila, es nevaru atcerēties, ka kādreiz būtu ēdis kaut ko tik garšīgu. Kur tu iemācījies tā gatavot? - Jondalars pavaicāja, sniegdamies pēc vēl viena sātīga, garda irbes gabala ar garšvielām.

-     To man Iza iemācīja. Kur gan citur es būtu to iemācījusies? Šis bija Kreba mīļākais ēdiens. - Eila nezināja, kāpēc, bet vīrieša uzdotais jautājums viņu nedaudz aizkaitināja. Kāpēc viņai nevajadzētu mācēt gatavot ēst? - Zāļu sieva pārzina augus, Jondalar, gan tos, kas ārstē, gan tos, kas piešķir ēdienam labu garšu.

Vīrietis pamanīja Eilas balss aizkaitināto toni un nesaprata, kas to būtu varējis izraisīt. Viņš bija gribējis tikai izteikt Eilai komplimentu. Maltīte bija brīnišķīga. Īstenībā - izcila. Kad Jondalars sāka atcerēties visu, ko Eila bija gatavojusi, itin viss bija garšīgs. Daudzi ēdieni gan bija viņa gaumei neparasti, bet viens no ceļošanas iemesliem taču bija iepazīt visu jauno; kaut arī ēdiens nebija pazīstams, tā kvalitāte bija nevainojama.

Un Eila to visu mācēja. Piemēram, karstā tēja no rītiem; viņai viss sanāk tik viegli, ka aizmirstas, cik daudz viņa paspēj padarīt. Viņa no­medīja irbes, noplūca tās un sagatavoja šo maltīti. Eila rūpējās par visu. Jondalar, viss, kas tev jādara, ir vienīgi jāēd. Tu neesi devis nekādu artavu. Tu visu esi tikai ņēmis un neko neesi devis pretim… mazāk par neko.

Un tagad tu bārsties ar komplimentiem un skaistiem vārdiem. Vai vari vainot šo sievieti, ka viņa ir aizkaitināta? Viņa priecāsies redzēt tevi no šejienes aizejam, tu viņai sagādā vienīgi vairāk rūpju.

Tu vismaz varētu doties pamedīt, atmaksāt par noēsto gaļu. Pēc visa tā, ko šī sieviete tavā labā darījusi, tas šķiet tik niecīgi. Vai nevari izdomāt ko citu… kaut ko paliekošu? Viņa pati ļoti labi māk medīt. Cik gan vērta ir neliela pamedīšana?

Tomēr - kā gan viņai tas izdodas ar to neērto pīķi? Interesanti… vai viņa domātu, ka aizvainoju viņas klanu, ja piedāvātu…

-     Eila… es, ē… es gribu ko teikt, bet negribu tevi apvainot.

-     Kāpēc tu tagad uztraucies par manu aizvainošanu? Ja tev ir kas sakāms, tad saki. - Aizvainojuma dzirkstelltes bija joprojām redzamas, un sarūgtināts Jondalars tik tikko neapklusa.

-    Tev taisnība. Ir jau par vēlu. Bet es domāju… ē… kā tu vari medīt ar to pīķi?

Eilu šis jautājums apmulsināja. - Es izroku bedri un skrienu, nē, dzenu dzīvnieku baru tajā iekšā. Bet pagājušo ziemu…

-     Bedres slazds! Nu, protams! Tā tu vari pieiet gana tuvu klāt dzīv­niekam, lai izmantotu šo pīķi. Eila, tu manā labā esi tik daudz darījusi, tāpēc, pirms aizeju, gribu kaut ko vērtīgu izdarīt arī tavā labā. Bet es negribētu, ka par manu ierosinājumu tu justos aizvainota. Ja tev tas nepatiks, tad vienkārši aizmirsti, ka vispār esmu ko teicis, sarunāts?

Eila nedaudz piesardzīgi pamāja, bet viņu māca ziņkārība.

-    Tu esi… tu esi laba medniece, īpaši ņemot vērā tavu ieroci, bet es tev varu parādīt, kā to var izdarīt vieglāk; ja atļausi, es tev izgatavošu labāku medību ieroci.

Eilas sapīkums vienā mirklī izgaisa. - Tu gribi man parādīt labāku medību ieroci?

-    Un vieglāku veidu, kā medīt, - ja vien tev nav iebildumu. Tam būs nepieciešamas nelielas mācības un treniņi…

Sieviete neticībā pašūpoja galvu. - Klana sievietes nemedī, un ne­viens vīrietis negribētu, ka es mediju - pat ar lingu ne. Brūns un Krebs man to atļāva tikai tāpēc, lai remdētu manu totēmu. Alu Lauva ir ļoti varens vīrieša totēms, un mans totēms darīja viņiem zināmu, ka tā ir viņa griba, ka es medīju. Klana vadonis un mogurs neuzdrīkstējās tam nepakļauties. - Pēkšņi viņa ļoti dzīvi atcerējās vienu gadījumu. - Viņi noorganizēja īpašu ceremoniju. - Eila pieskārās nelielai rētiņai savā kakla bedrītē. - Krebs ziedoja manas asinis senajiem senčiem, lai es varētu kļūt par Sievieti, kas medī. Kad atradu šo ieleju, vienīgais ierocis, ko pazinu, bija mana linga. Bet ar lingu nebija pietiekami, tāpēc pati pagatavoju tādus pīķus, kādus lieto vīrieši, un iemācījos ar tiem medīt, cik nu labi pratu. - Eila apklusa un nolaida acis, tad pēkšņi turpināja: - Es būtu tev ļoti pateicīga, Jondalar. Nevaru pat izteikt, cik ļoti.