Zemes bērni-2 Zirgu ieleja

Mainot leņķi, kādā viņa turēja kodolu, sieviete sita vēlreiz, bet šoreiz jau spēcīgāk. Kaula āmurs trāpīja precīzi ierobā, un no pusgatavā kodola atlēca vēl viena akmens plāksnīte. Eilas meistardarbam bija garena, ovāla forma. Vienai pusei bija izgatavota plakana virsma. Pretējās puses iekšmalai bija bumbiera forma, tā bija līdzena, pie malas biezāka, bet pārējā mala - viscaur noslīpēta žiletes asumā.

Jondalars to paņēma rokā. - Šis ir grūts akmens apstrādes paņē­miens. Vienlaikus nepieciešams spēks un precizitāte. Tu tik paskaties uz šo malu! Šis nav nekāds primitīvs darbarīks.

Eila izdvesa milzīgu atvieglojuma nopūtu, un viņu pārņēma pabeigta darba gandarījuma siltās izjūtas un vēl kaut kas vairāk - viņa nebija pievīlusi klanu. īstenībā jaunā sieviete bija to godam pārstāvējusi, jo pati nemaz nebija klanā dzimusi. Lai kādas arī Jondalaram būtu an­tipātijas pret klanu, šim vīrietim, kas pats bija tik atzīts sava amata meistars, vērojot klana locekļa prasmīgo veikumu, bija tas objektīvi jānovērtē.

Eila vēroja Jondalaru grozām akmens gabalu rokās, tad piepeši sa­juta sevī dīvainas iekšējas pārmaiņas. Jauno sievieti sagrāba pārdabisks vēsums, un šķita, ka viņa vēro abus no liela attāluma, it kā pati būtu atdalījusies no sava ķermeņa.

Dzīvā atmiņā uzausa tā reize, kad viņa bija piedzīvojusi tādu pašu dezorientējošu stāvokli. Eila bija sekojusi iedegtām akmens lampām dziļi iekšā alā, pašā kalna sirdī, un no augšas vēroja sevi pieķeramies pie mikla akmens; neizskaidrojams spēks viņu toreiz dzina tālāk uz mazo, apgaismoto laukumiņu, kas bija paslēpies aiz masīviem stalaktītu veidojumiem.

Ap ugunskuru bija sēdējuši desmit moguri, bet tieši pats varenākais no visiem moguriem - pats Krebs, kura viedais prāts no dzēriena, ko Iza bija iemācījusi Eilai pagatavot moguru saietam, bija kļuvis vēl spē­cīgāks, - bija atklājis Eilas klātbūtni. Arī viņa pati, netīšām iedzērusi šo stipro dziru, izbaudīja to sajūtu, ka viņas prāts bija apreibis un nevadāms. Tas bija pats varenais mogurs Krebs, kas izveda Eilas prātu no dziļajām bezdibeņa dzīlēm un aizveda viņu biedējošā un iespaidīgā prāta ceļojumā, atpakaļ uz pirmatnīgo sākotni.

Šī procesa laikā pats dižākais un svētākais klana vīrs, kura smadzenes savu ļaužu vidū bija nepieredzēti attīstītas, Eilas domāšanā izveidoja jaunas tendences, pirms tam tās bija bijušas tikai aizmetni. Kaut ari pēc tam Eilas smadzenes līdzinājās Kreba domu kalvei, tās nebija gluži tādas pašas. Eila spēja kopā ar Krebu izsekot viņa atmiņām uz pašiem pirmsākumiem un iziet cauri katrai attīstības fāzei, bet, atgriezies at­pakaļ, Krebs nespēja savā prātā aiziet tik tālu, cik Eila, - un par soli no viņas atpalika.

Eila nesaprata, kas Krebu bija tik dziļi aizvainojis; viņa zināja tikai to, ka pēc tam vecais mogurs bija mainījies, un arī viņu attiecības vairs nebija līdzšinējās. Tāpat viņa nesaprata ari tās izmaiņas, ko Krebs bija radījis, bet uz vienu brīdi ar pilnīgi skaidru pārliecību Eila juta, ka liktenis bija viņu atsūtījis uz šo ieleju ar kādu noteiktu mērķi - tajā vieta bija atvēlēta arī garajam, blondajam vīrietim.

Ieraudzījusi sevi un Jondalaru sēžam nomaļās ielejas akmeņainajā upes krastā, Eila pamanīja, ka viņiem visapkārt un pa vidu strāvo ano­mālas gaismas parādības un kustības, ar pārdabisku spēku sabiezinot gaisu un pazūdam tukšumā. Sieviete saskatīja izplūdušu sava likteņa vī­ziju - kā daudzdzīslainu slepenu saikni, kas caur kardinālu pāreju savie­noja pagātni, tagadni un nākotni. Eilu pārņēma stindzinošs aukstums, viņa ievilka elpu un ar izbijušos rāvienu atgriezās īstenībā; viņai pretim vērās dziļās grumbās savilkta piere un norūpējusies seja. Jaunā sieviete nodrebinājās, lai atbrīvotos no spokainās, nereālās jutoņas.

-     Eila, vai ar tevi viss kārtībā?

-    Jā. Jā, viss kārtībā.

Neizskaidrojamais aukstums bija uzdzinis zosādu un licis sacelties pūciņām uz kakla. Jondalars izjuta spēcīgu tieksmi Eilu pasargāt, bet viņš nezināja draudu iemeslu. Šī noskaņa ilga tikai īsu brīdi, vīrietis centās no tās atbrīvoties, bet nemiers palika.

-     Izskatās, ka laiks drīz mainīsies, - viņš sacīja. - Es sajutu aukstu vēja brāzmu. - Abi pacēla galvu uz skaidrajām, zilajām debesīm, pie kurām nebija neviena mākonīša.

-     Šis ir pērkona negaisu laiks; vējš var vienā mirklī sapūst māko­ņus.

Jondalars pamāja un, lai atgrieztos pie būtības, atsāka sarunu par sarežģīto darbarīku izgatavošanas procesu.

-     Kāds ir tavs nākamais solis, Eila?

Sieviete atgriezās pie darba. Uzmanīgi koncentrēdamās, viņa noskal­dīja vēl piecas asas, ovālas krama plāksnītes un pēc akmens resnā gala pēdējās pārbaudes, lai noteiktu, vai nepieciešams noskaldīt vēl vienu vērtīgu plāksnīti, aizmeta to prom.