Zemes bērni-2 Zirgu ieleja

Kad Eila piecēlās no upes krasta, kur bija sēdējusi, Vīnija pacēla galvu no leknās zāles un, pierikšodama pie sievietes, aizbaidīja kādu irbju pāri. Eilas reakcija bija gandrīz vai instinktīva. Viņa izvilka lingu, kas bija aizbāzta aiz jostas, un vienlaikus pieliecās, lai paceltu oļus. Putni bija tik tikko pacēlušies no zemes, kad nokrita viens un pēc tam arī otrs. Eila savāca putnus, sāka meklēt viņu ligzdu un tad apstājās.

"Kāpēc es meklēju putnu olas? Vai tad es gatavošu Jondalaram Kreba mīļāko ēdienu? Kāpēc gan man viņam būtu jāgatavo ēdiens, turklāt vēl Kreba mīļākais?" Bet, uzgājusi ligzdu, kas atradās gandrīz vai uz pašas zemes un bija vien neliela bedrīte, izkašāta akmens cietajā zemē, kur atradās septiņas olas, Eila paraustīja plecus un uzmanīgi savāca visas olas.

Nolikusi olas zemē, upmalā, blakus beigtajiem putniem, viņa sala­sīja garās niedres, kas auga pašā ūdens malā. Groziņa pīšana aizņēma vien pāris mirkļu; tas tiks izmantots vienīgi olu pārvešanai, un tad to izmetīs ārā. Vēl pāris niedru tika izmantots, lai sasietu kopā irbju spalvainās kājas. Uz tām jau bija sākušas augt biezās, ziemas sniegu brienamās spalvas.

Ziema. Eila noskurinājās. Viņa negribēja domāt par ziemu, aukstumu un nemīlīgu laiku. Bet ziema nekad viņai neizgāja no prāta. Vasara bija domāta vienīgi tam, lai sagatavotos ziemai.

Jondalars gatavojās iet projām! Viņa to zināja. Bija muļķīgi domāt, ka viņš paliks kopā ar viņu ielejā. Kāpēc gan viņam to vajadzētu darīt? Vai tad viņa pati paliktu, ja viņai būtu tuvi cilvēki, kas gaida mājās? Pēc viņa aiziešanas būs vēl sliktāk… kaut arī viņš bija uz viņu tā skatījies.

- Kāpēc viņam bija šeit jāuzrodas?

Eila pati izbijās no savas balss. Esot vienatnē, sieviete nebija pie­radusi sevi dzirdēt runājam. - Bet es varu runāt. Tik daudz Jondalars manā labā izdarīja. Vismaz tad, ja satikšu cilvēkus, varēšu ar viņiem sarunāties. Un es zinu, ka ļaudis dzīvo no šejienes uz rietumiem. Izai bija taisnība, tur jābūt daudz cilvēkiem, daudziem Citiem.

Pārmetuši irbes pār Vīnijas muguru - katra no tām nokarājās savā pusē -, sev starp kājām Eila novietoja olu groziņu. - Es piedzimu Ci­tiem… "Atrodi sev vīrieti," Iza man ieteica. Man šķita, ka mans totēms man atsūtījis Jondalaru, bet vai tad mans totēms būtu atsūtījis tādu vīrieti, kas uz mani tā skatās? Kā gan viņš varēja uz mani tā skatīties? - Eila kliedza, raustīdamās elsās. - Ak Alu Lauva! Es vairs negribu palikt viena! - Jaunā sieviete saguma zirga mugurā, atkal sākdama nevaldāmi raudāt. Vīnija bija pamanījusi Eilas nespēju dot viņai norādījumus, bet tas ķēvei nebija svarīgi. Viņa zināja mājupceļu. Pēc brīža Eila atkal iz­slējās. - Neviens man neliek šeit palikt. Man jau agrāk par to vajadzēja parūpēties. Tagad es varu sarunāties… un varu viņiem pastāstīt, ka Vīnija nav domāta medījumam, - Eila turpināja runāt skaļā balsī, lai pati sev atgādinātu par savām jaunajām runas spējām. - Es visu sagata­vošu un nākamajā pavasari došos projām. - Tagad viņa bija pieņēmusi stingru lēmumu un savu aiziešanu vairs ilgāk neatliks.

"Jondalars taču neaizies tūlīt. Viņam būs vajadzīgs apģērbs un ieroči. Varbūt mans Alu Lauva atsūtīja viņu pie manis, lai vīrietis mani ap­māca? Pirms viņa aiziešanas man jāiemācās viss, ko vien varu. Vērošu viņu un uzdošu jautājumus, un nav svarīgi, kā viņš uz mani skatīsies. Brouds mani ienīda visus tos gadus, kamēr dzīvoju klanā. Es varēšu paciest, ja Jondalars… ja viņš… ienīdīs mani." Eila aizvēra acis, lai ap­valdītu asaras.

Pasniegusies pēc amuletu maisiņa, jaunā sieviete atcerējās, ko Krebs sen atpakaļ bija viņai sacījis: "Kad atrod zīmi, ko tavs totēms tev atstā­jis, ieliec to amuletu maisiņā. Tas nesīs tev veiksmi." Visas šis zīmes Eila bija salikusi savā amuletu maisiņā. "Alu Lauva, es tik ilgu laiku esmu bijusi viena, ieliec veiksmi manā amuletu maisiņā!"

Saule jau bija norietējusi aiz upes augšteces aizas sienas, kad Eila jāja gar upi. Tumsa allaž iestājās tik ātri. Jondalars ieraudzīja Eilu jājam mājās un nosteidzās lejā uz upmalu. Eila bija palaidusi Viniju auļos un, pagriežoties aiz klints sienas līkuma, gandrīz vai uzskrēja vīrietim virsū. Ķēve satrūkās, gandrīz vai nomezdama sievieti zemē. Jondalars pasniedza drošu roku, pie kā pieturēties, bet, sajutis kailu miesu, viņš atrāva roku, pārliecināts par to, ka Eila viņu atgrūdis.

"Viņš mani ienīst," Eila nodomāja. "Viņš nespēj man pieskarties!" Jaunā sieviete norija asaras un deva Vīnijai zīmi doties uz priekšu. Zirgs šķērsoja akmeņaino krastmalu un dipināja augšā pa taciņu ar sievieti mugurā. Pie alas ieejas Eila nokāpa zemē un iesteidzās iekšā, vēlēdamās, kaut viņai būtu kāda cita vieta, kurp doties. Viņa gribēja noslēpties. Atstājusi olu groziņu blakus pavardam, saņēmusi pilnas ro­kas ar spalvainajiem putniem, viņa tos aiznesa uz glabātavu. Nometusi tos zemē otrpus žāvējamās ierīces, starp vēl pavisam jauniem groziem, tepiķīšiem un bļodām, Eila nokrita tiem pa vidu un apklāja galvu ar zvērādām.