Zemes bērni-2 Zirgu ieleja

Jondalars bija nodarījis Eilai gauži: viņa raudāja, raudāja tā, kā nekad savā mūžā nebija raudājusi. Raudāšana nemazināja sievietes spēku, raudot tikai bija vieglāk pārciest aizvainojumu. Viņa dzina VIniju uz priekšu, līdz ieleja palika tālu aizmugurē, tad apstājās pie upes likuma, kur veidojās viena no attekām, kas plūda gar viņas alu. Upes līkumā paliene bieži pārplūda, pali atstāja aiz sevis dažādus sanešus, kas nodro­šināja auglīgu un leknu augsni. Šī bija tā vieta, kur Eila bija nomedījusi meža rubeni un irbi, kā arī dažādus dzīvniekus - no murkšķa līdz pat lielam briedim, kas nespēja pretoties vilinošajai, leknajai zālei, kura auga šajā zaļajā pļavā.

Eila noslīdēja zemē no Vīnijas muguras, padzērās un noskaloja sa­raudāto un netīro seju. Viņa jutās tā, it kā atrastos sliktā sapnī. Visa šī diena bija bijusi mulsinošu, reibinošu emocionālu pacēlumu un sāpīgu pārdzīvojumu pilna, katrs no tiem radījis savu kulmināciju un kritumu. Eila nodomāja, ka nespētu vairs pārciest ne pozitīvas, ne negatīvas emocijas.

Rīts bija sācies labi. Jondalars bija pats uzprasījies palīdzēt graudu vākšanā un pārsteidzis viņu ar ātrumu, kādā bija šo darbu iemācījies darīt. Eila bija pārliecināta, ka graudu vākšana nebija tā prasme, kuru viņš bija iepriekš apguvis, bet, tiklīdz viņa vīrietim parādīja, kā šis darbs veicams, viņš to ātri vien apguva. Tomēr šī palīdzība bija daudz kas vairāk par divām čaklām papildu rokām. Tā bija sabiedrība. Pat ja viņi nesarunājās, otra cilvēka klātbūtne lika sievietei apzināties, cik ļoti viņai pietrūcis citu cilvēku klātbūtnes.

Pēc tam notika tas mazais starpgadījums. Nebija jau nekā nopietna. Eila gribēja turpināt graudu vākšanu, bet, kad ūdens soma bija iztuk­šota, Jondalars bija vēlējies šo nodarbi pārtraukt. Atgriezusies no upes un sapratusi, ka viņš vēlas izmēģināt jāt ar zirgu, Eila bija nodomājusi, ka tas varētu būt labs iemesls, lai noturētu viņu pie sevis. Jondalaram patika kumeļš, un, ja viņam iepatiktos izjāde ar zirgu, tas būtu varējis būt labs iemesls, lai viņš gribētu palikt, līdz kumeļš paaugsies. Kad viņa ierosināja izjādi ar Vīniju, Jondalars bija labprāt piekritis.

Tas abiem bija radījis labu noskaņojumu. Tieši tas bija izraisījis smieklu lēkmi. Kopš Mazuļa aiziešanas Eila vairs nekad nebija tā smē­jusies. Viņai patika Jondalara smiekli - klausīšanās viņa smieklos radīja sievietē siltas izjūtas.

"Tad viņš man pieskārās," viņa risināja tālāk savu domu pavedienu. "Neviens klanā tā nekad nav man pieskāries, vismaz ne ārpus pavarda robežakmeniem. Kas to lai zina, ko sieviete un vīrietis dara naktī zem zvērādām? Varbūt viņi pieskaras viens otram, tāpat kā Jondalars bija pieskāries man? Vai visi Citi ļaudis tā pieskaras cits citam, kad atrodas ārpus sava pavarda? Man patika, kā vīrietis man pieskārās. Kāpēc viņš aizskrēja projām?"

Pārliecināta par to, ka ir visneglītākā sieviete uz šīs zemes, Eila bija gribējusi no kauna nomirt, kad Jondalars bija pats sevi atvieglojis. Pēc tam alā, kad viņš sacīja, ka gribot viņu un nav iedomājies, ka arī viņa viņu grib, no laimes Eila gandrīz vai bija sākusi skaļi kliegt. No vīrieša skatiena Eila juta sevī briestam siltumu, vēlmi, velkošas sajūtas. Kad viņa izstāstīja par Broudu, Jondalars kļuva tik dusmīgs, ka jaunā sieviete bija pārliecināta par to, ka viņa Jondalaram patīk. Varbūt nākamreiz, kad viņš būs gatavs…

Bet Eila nekad neaizmirsīs to, kas notika pēc tam, - kā Jondalars bija uz viņu skatījies… kā uz kādu sapuvušas gaļas gabalu. Viņš pat bija noskurinājies.

"Iza un Krebs nav dzīvnieki! Viņi ir cilvēki. Cilvēki, kas rūpējās par mani un mīlēja mani. Kāpēc Jondalars viņus ienīst? Sākumā šī bija viņu zeme. Citu cilts ļaudis nāca vēlāk… mani ļaudis. Vai tādi ir mani ļaudis?

Es priecājos, ka atstāju Durku klanā. Viņi var domāt, ka mans dēls ir kropls, Brouds var viņu ienīst, jo Durks ir mans dēls, bet mans dēls nebūs nekāds dzīvnieks… nekāds derdzīgs radījums. Tieši tādu vārdu Jondalars lietoja. Viņam tas nav jāizskaidro."

Pār Eilas vaigiem atkal sāka ritēt asaras. "Mans bērns, mans dēls… Viņš nav kropls - viņš ir veselīgs un stiprs. Un viņš nav dzīvnieks, nav… pretīgs radījums."

"Kā gan Jondalars varēja tik ātri mainīties? Viņš skatījās manī ar savām zilajām acīm, viņš skatījās… Pēc tam atrāvās no manis, it kā es būtu viņu apdedzinājusi vai it kā es būtu kāds ļaunais gars, kura vārdu zina vienīgi moguri. Tas bija vēl ļaunāk par nāves lāstu. Klana ļaudis vienīgi novērsās no manis un mani vairs neredzēja. Viņiem es biju vienkārši mirusi un piederēju viņsaulei. Viņi neskatījās uz mani, it kā es būtu… derdzīgs radījums."

Rietošā saule parūpējās par vakara dzestrumu. Pat karstākajā vasaras laikā ari naktī stepē valdīja aukstums. Eila nodrebinājās savā plānajā vasaras apmetnī. "Ja es būtu iedomājusies paņemt līdzi nojumi un ka­žokādu… Nē, Vīnija kļūtu nepacietīga, ka kumeliņš palicis alā, un viņai tas jāpabaro."