Zemes bērni-2 Zirgu ieleja

Un viņš tik ļoti bija šīs sievietes alcis. Viņš atcerējās vulgāros stāstus, kurus bija pārrunājuši smīkņājoši puikas un jauni vīrieši, un sajuta savu iegurni saraujamies, it kā viņš jau no šīs domas vien būtu apgānīts un viņa loceklis - sarāvies un nopuvis. Ar Lielās Zemes Mātes labvēlību viņš bija ticis no tā visa pasargāts.

Bet vēl ļaunāk bija tas, ka Eila bija dzemdējusi kādu riebīgu radījumu - kucēnu, kurš radies no ļaunprātīgiem gariem un par kuru pieklājīgā sabiedrībā pat nedrīkst ieminēties. Daži ļaudis sparīgi noliedza šādu pēcnācēju eksistenci, tomēr runas par to nekad nerimās.

Eila to nebija noliegusi. Viņa to atklāti bija atzinusi, stāvējusi šeit un aizstāvējusi savu bērnu… tikpat dedzīgi, kā jebkura māte būtu to darījusi, ja viņas bērns būtu apdraudēts. Viņa jutās aizvainota un dus­mīga, ka viņš bija nicinoši izteicies par plakangalvjiem. Vai Eilu tiešām bija izaudzinājis plakangalvju bariņš?

Sava Ceļojuma laikā Jondalars bija saticis pāris plakangalvju. Viņa prātā pat bija radies jautājums: vai viņi patiešām ir dzīvnieki? Viņš at­sauca atmiņā gadījumu ar jauno plakangalvju puiku un vecāku sievieti.

Atceroties tās dienas notikumus, Jondalars sāka domāt. Vai tad tas puika zivs sadalīšanai uz pusēm nebija lietojis tikpat primitīvi uztaisītu nazi, kādu bija lietojusi Eila? Un viņa māte bija valkājusi tieši tādu pašu ap­metni, kādu valkā Eila. Pašā sākumā Eilai bija tieši tāda pati uzvedība - tendence skatīties zemē, turēties malā, lai viņu nepamanītu. Kažokādām uz Eilas guļvietas bija tā pati mīkstuma kvalitāte kā vilkādai, ko tie divi plakangalvji bija viņam iedevuši. Un viņas pīķis! Tas smagais, primitī­vais pīķis - vai tad tas nebija tāds pats kā tam plakangalvju bariņam, ko viņi abi ar Tonolanu satika, nokāpuši no ledāja?

Ja tikai viņš būtu uzmanīgāk paskatījies, šie pierādījumi visu laiku ir bijuši viņa acu priekšā. Kāpēc viņš bija sev iestāstījis, ka Eila ir viena no tām, kas kalpo Mātei, iztur pārbaudījumus un pilnveido savu ārstniecī­bas prasmi? Viņa bija tikpat prasmīga kā jebkurš dziednieks, varbūt pat vēl zinošāka. Vai dziedniecības iemaņas viņa patiešām bija iemācījusies no kādas plakangalvju sievietes?

Jondalars vēroja, kā Eila aizjāj tālumā. Savās dusmās viņa bija iz­skatījusies lieliska. Viņš pazina daudzas sievietes, kas pacēla balsi pie mazākā izaicinājuma. Iedomājies par sievieti, kurai viņš bija solījies, - Maronu -, Jondalars atcerējās, ka viņa varēja spalgi klaigāt, ķildoties un ar savu vētraino raksturu būt īsta spītniece. Bet šajā sievietē jautās tāds spēks, kas viņam šķita apbrīnas vērts. Jondalaram patika stipras sievie­tes. Viņas bija izaicinājums, spēja pašas par sevi pastāvēt un tik viegli nepakļāvās vīrieša emociju izvirdumiem, kas šad tad gadījās. Redzot Eilas savaldību, viņš bija domājis, ka šī sieviete savā būtībā ir stingra kā klints. "Paskaties tik, kā viņa jāj uz zirga!" viņš pie sevis nodomāja. "Viņa ir vienreizīga un skaista sieviete."

Pēkšņi, kā dabūjis aukstu ūdens šalti, Jondalars aptvēra, ko bija iz­darījis. Vīrietis nobālēja. Eila bija izglābusi viņam dzīvību, bet viņš bija atrāvies no viņas, it kā viņa būtu netīra un netikla. Šī jaunā sieviete tik pašaizliedzīgi bija viņu aprūpējusi, bet viņš tai bija atmaksājis ar zemisku, derdzīgu uzvedību. Viņš bija nosaucis viņas bērnu par pretīgu radījumu - bērnu, kuru viņa acīmredzot mīlēja. Jondalars bija sašutis par savu neiejūtību.

Ieskrējis atpakaļ alā, vīrietis iemetās gultā. Viņas gultā. Viņš bija gulējis tās sievietes gultā, no kuras tikko riebumā novērsies.

- Ak Doni! - Jondalars iesaucās. - Kā tu varēji pieļaut, ka es tā uz- vedos? Kāpēc tu man nepalīdzēji? Kāpēc tu mani neapturēji?

Jaunais Zelandoni paslēpa galvu zvērādās. Kopš agras jaunības ga­diem viņš nebija juties tik nožēlojami. Viņš domāja, ka tas vairs nekad neatkārtosies. Ari tad viņš bija rīkojies bez domāšanas. Vai viņš nekad to neiemācīsies? Kāpēc viņš nebija apguvis diskrētumu? Drīz viņam būs jādodas projām, viņa kāja jau ir sadzijusi. Kāpēc viņš nemācēja sevi savaldīt līdz aiziešanai?

īstenībā tas ir labs jautājums: kāpēc viņš vēl šeit atrodas? Kāpēc jau nebija sievietei pateicies un aizgājis? Šeit vairs nekas viņu neturēja. Kā­pēc viņš bija palicis un piespiedis Eilu atbildēt uz jautājumiem, par ko viņam nebija nekādas darīšanas? Tad viņš visu mūžu būtu varējis viņu atcerēties kā skaistu, noslēpumainu sievieti, kas vientulībā dzīvojusi ielejā, piebūrusi dzīvniekus un izglābusi viņam dzīvību.

"Jo tu nevari aiziet prom no šīs skaistās, noslēpumainās sievietes, Jondalar, un tu to zini!

Kāpēc tevi tas tā uztrauc? Kāda tam nozīme, ka viņa… dzīvojusi kopā ar plakangalvjiem?

Jo tu viņu gribēji. Un tad tu domāji, ka viņa vairs nav gana laba tev, jo bija… viņa bija ļāvusi…

Tu, idiot! Vai tad tu nedzirdēji? Viņa tam plakangalvim neļāva, viņš paņēma viņu ar varu! Bez Pirmās baudas rituāla. Un tagad tu šo sie­vieti vaino! Viņa tev visu izstāstīja, uzplēsa vecās brūces, un ko izdarīji tu?