Zemes bērni-3 Mamutu mednieki

-    Man bija divpadsmit gadu, Zolena bija mana doni - sieviete, un es viņā iemīlējos. Un viņa mīlēja mani. Sākumā man likās, ka viņa vienkārši zina, kā mani iepriecināt, bet tad parādījās kaut kas vairāk. Varēju ar viņu runāt par visām tēmām; mums patika būt kopā. Viņa man mācīja, kas sievietēm patīk, un es biju labs skolnieks, jo mīlēju viņu un gribēju iepriecināt. Mēs nedrīkstējām iemīlēties un sākumā viens otram to pat neteicām. Vēlāk centāmies to turēt noslēpumā. Bet es gribēju viņu iegūt par savu sievieti. Gribēju dzīvot kopā ar viņu. Gribēju, lai viņas bērni kļūst par mana pavarda bērniem.

Jondalars samirkšķināja acis, un Eila pamanīja, ka, skatoties ugunī, vīrieša acu kaktiņi kļūst mikli.

-     Zolena nemitīgi atkārtoja, ka esmu vēl pārāk jauns. Es tam tikšot pāri. Vairums vīriešu ir vismaz piecpadsmit gadu veci, kad nopietni sāk meklēt sev dzīvesbiedres. Es nejutos tik jauns. Bet tam, ko es gribēju, nebija nekādas nozīmes. Es nevarēju viņu dabūt. Zolena bija mana doni - sieviete, padomdevēja un skolotāja. Viņa nedrīkstēja pieļaut, ka viņā iemīlos. Viņu vainoja vairāk nekā mani, bet tas visu padarīja vēl ļau­nāku. Viņu vispār neviens nenosodītu, ja es nebūtu bijis tik stulbs! - Jondalars to beidzot atzina.

-     Arī citi vīrieši gribēja iegūt Zolenu. Tā tas vienmēr bija neatkarīgi no tā, vai viņa tos gribēja vai ne. Viens no šiem vīriešiem - Ladromans - nekad nelika viņai mieru. Pirms vairākiem gadiem Zolena bija bijusi viņa doni - sieviete. Domāju, ka nevaru viņu par to vainot, bet Zolenai par viņu vairs nebija nekādas intereses. Ladromans sāka mūs izsekot un novērot. Reiz viņš atrada mūs abus kopā. Viņš Zolenai piedraudēja: ja viņa neies ar viņu, tad viņš visiem par mums izstāstīs. Viņa centās jokot un teica, lai tik stāstot; tur nebija, ko stāstīt, viņa vienkārši bija mana doni - sieviete. Man vajadzēja reaģēt tāpat, kā to darīja Zolena, bet, kad viņš sāka ņirgāties par intīmām lietām, es sadusmojos. Nē… es ne tikai kļuvu dusmīgs, es zaudēju savaldīšanos un paškontroli. Es viņam iesitu.

Jondalars vairākas reizes ar dūri trieca zemē sev blakus. - Nespēju apstāties. Zolena centās mani atturēt. Beidzot viņai nācās skriet pēc palīdzības, lai mani no viņa norautu nost. Labi, ka viņa tā izdarīja. Jo man šķiet, ka citādi es būtu to Ladromanu nogalinājis.

Piecēlies kājās, jaunais vīrietis atkal sāka šurpu turpu soļot apkārt pavardam. - Tā viss nāca gaismā, līdz pat pēdējam zemiskākajam sīku­mam. Ladromans to visu pastāstīja… publiski, ļaužu priekšā. Biju ap­mulsis par to, ka viņš jau tik sen bija mūs novērojis un cik daudz bija noklausījies. Mūs abus ar Zolenu nopratināja… - atceroties to, Jondalars nosarka, - …un abus sodīja, bet es biju sašutis par to, ka visu vainu uzvēla Zolenai. Vēl ļaunāku visu padarīja tas, ka esmu Devītās alas vadones dēls un biju viņu apkaunojis. Visā apmetnē izcēlās pamatīgs skandāls.

-     Ko tava māte darīja? - Eila pajautāja.

-     Viņa izdarīja to, kas viņai bija jādara. Ladromans bija stipri pie­kauts. Viņam bija izsisti vairāki zobi. Viņam bija grūti sakošļāt barību, un sievietēm nepatika vīrietis bez zobiem. Mātei bija jāsamaksā liels sods par manu pāridarījumu un, kad Ladromana māte uz to uzstāja, jāsūta mani projām.

Pārstājis runāt, jaunais vīrietis aizvēra acis, viņa pierē iegūla pāris sāpīgu atmiņu rievu. - Tajā naktī es raudāju. - Jondalaram grūti nācās tajā atzīties. - Es nezināju, uz kurieni doties. Nezināju, ka māte bija aizsūtījusi ziņnesi pie Dalanara, lūdzot viņu pieņemt mani pie sevis.

Ievilcis elpu, Jondalars turpināja: - Zolena devās prom vēl agrāk par mani. Viņa mūždien bija izjutusi aicinājumu kļūt par zelandoni [5] un pievienojās tiem ļaudīm, kas kalpoja Mātei. Arī es biju domājis par pievienošanos šiem ļaudīm, varbūt kokgriezēja statusā - toreiz likās, ka man nav uz to talanta. Tad pienāca ziņa no Dalanara, un jau nāka­majā dienā Vilomars mani veda pie Lanzadoni. Toreiz es nemaz tā īsti nepazinu Dalanaru. Viņš jau bija aizgājis, kad biju vēl mazs; biju viņu saticis vienīgi Vasaras sapulču laikā. Nezināju, kas mani sagaida, bet Martona rīkojās pareizi.

Jondalars apklusa un vēlreiz pietupās pie pavarda. Paņēmis kādu sausu, trauslu un salūzušu zaru, viņš to piemeta ugunij. - Pirms manas došanās prom ļaudis no manis izvairījās un nievāja, - viņš turpināja. - Daži pat neļāva saviem bērniem nākt man tuvumā, lai neietekmētos no manas neķītrās pieredzes, it kā pat skatīšanās uz mani varētu viņus sabojāt. Zināju, ka biju to pelnījis; tas, ko mēs izdarījām, bija kaut kas šausmīgs, un es gribēju nomirt.