Zemes bērni-3 Mamutu mednieki

-Jā, viņa jau bija vadone, kad abi apprecējās. Viņiem bija loti tuvas attiecībās, Zelandoni ļaudis joprojām mēļo par Martonu un Dalanaru un dzied dziesmas par abu mīlestību. Zelandoni man stāstīja, ka abi bija ļoti iemīlējušies. Dalanars nebija gribējis Martonu dalīt ar citiem. Viņam nepatika, ka viņa sieva tik daudz laika velta vadones pienāku­miem, bet mātei piemita liela atbildības izjūta. Beidzot viņi pašķīrās, un Dalanars devās prom. Vēlāk Martona kopā ar Vilomaru nodibināja jaunu pavardu un viņiem piedzima Tonolans un Folara. Dalanars aizceļoja uz ziemeļaustrumiem, atrada krama atradnes vietu, satika Jeriku un tur nodibināja Lanzadoni Pirmo alu.

Jondalars uz brīdi apklusa, Eilai likās, ka viņam radusies vajadzība ru­nāt par savu ģimeni, tāpēc viņa klausījās, kaut arī vairākas lietas nācās klausīties atkārtoti. Piecēlusies kājās, jaunā sieviete salēja abiem krūzī­tēs pēdējās tējas paliekas un piemeta pavardam malku, tad, apsēdusies guļvietas galā uz kažokādām, vēroja, kā mirgojošā uguns met ēnas pār Jondalara domīgo seju. - Ko nozīmē Lanzadoni? - viņa pajautāja.

Jondalars pasmaidīja. - Tas vienkārši nozīmē… ļaudis… Doni bērni… precīzi runājot, Lielās Zemes Mātes bērni, kas dzīvo ziemeļaustrumos.

-    Tu tur dzīvoji, vai ne? Kopā ar Dalanaru?

Jaunais vīrietis pievēra acis. Jondalars sakoda zobus, viņa žoklis no­raustījās, un pierē iegūla sāpju rieva. Eila arī agrāk bija redzējusi šo viņa sejas izteiksmi un nobrīnījās. Jau vasarā viņš bija stāstījis par šo savas dzīves periodu, bet tas viņu mulsināja, un jaunā sieviete zināja, ka viņš nevēlas par to runāt. Viņa juta gaisā virmojam spriedzi, ap Jondalaru veidojās liels spiediens, it kā zeme būtu uztūkuši un tūlīt pat grasītos pārsprāgt un izvirst kaut ko no savām dzīlēm.

-    Jā, es tur dzīvoju, - viņš atbildēja, - trīs gadus. - Pēkšņi viņš pie­lēca kājas, apgāzdams tējas krūzīti, un devās uz alas tālāko galu. - Ak Māt! Tas bija briesmīgi! - Atbalstījis roku pret sienu, jaunais vīrietis nolieca galvu un tumsā mēģināja atgūt pašsavaldīšanos. Beidzot viņš atgriezās, paskatījās uz izlieto tējas plankumu, kas bija iesūcies cieti noblietētajā grīdā, un, pietupies uz viena ceļa, pacēla krūzīti. Apgriezis to otrādi, viņš vērās pavarda liesmās.

-    Vai tad dzīvot kopā ar Dalanaru bija tik slikti? - Eila beidzot jau­tāja.

-    Dzīvot ar Dalanaru? Nē. - Viņš izskatījās pārsteigts par Eilas jau­tājumu. - Ne jau tas bija slikti. Viņš ļoti priecājās, mani ieraugot. Da­lanars mani laipni uzņēma pie sava pavarda, kopā ar Joplaju iemācīja mums amatu, izturējās pret mani kā pret pieaugušu vīru… un nekad neko par to neteica ne vārda.

-     Par ko tad?

Jondalars dziļi ievilka elpu. - Par iemeslu, kāpēc biju uz turieni aiz­sūtīts, - viņš atbildēja un paskatījās uz krūzīti, ko turēja rokās.

Tā kā klusums ieilga, alā bija dzirdama zirgu elpošana un pavarda sprakšķēšana skaļi atbalsojās alas akmens sienās. Nolicis krūzīti, Jon­dalars piecēlās kājās.

-    Vienmēr esmu bijis lielāks un vecāks, nekā patiesībā esmu, - viņš iesāka savu stāstu, soļodams šurpu turpu pa brīvo vietu apkārt pavar­dam. - Vēl būdams pavisam jauns, biju jau nobriedis vīrietis. Man bija tikai vienpadsmit gadu, kad Doni pirmoreiz atnāca pie manis sapnī… un viņai bija Zolenas seja.

Atkal izskanēja tas pats vārds. Tā bija sieviete, kas Jondalaram tik daudz bija nozīmējusi. Viņš jau bija viņu pieminējis, bet tas notika tikai vienreiz un ar acīmredzamām ciešanām. Eila toreiz nebija sapratusi, kas viņam bija izraisījis tādas ciešanas.

-     Visi jaunie vīrieši gribēja viņu par savu doni - sievieti -, viņi visi vēlējās, lai tieši Zolena viņus apmāca. Viņi varēja vēlēties Zolenu vai kādu citu viņai līdzīgu, - asi pagriezies, Jondalars ieskatījās Eilai sejā,

-    bet tie jaunekļi viņā neiemīlējās! Vai tu maz zini, ko nozīmē iemīlēties savā doni - sievietē?

Eila papurināja galvu.

-    Doni - sievietei - ir jāapmāca jaunekļi, jāparāda un jāpalīdz izprast Mātes Baudas velti, jāsagatavo viņi tam brīdim, kad meitene jāpadara par sievieti. Visām sievietēm, kad viņas jau ir nobriedušas, vismaz vienu reizi mūžā jākļūst par doni - sievietēm, tieši tāpat kā visiem vīriešiem vismaz reizi mūžā ir jāpiedalās jaunas meitenes Pirmajā baudas rituālā. Tas ir cildens pienākums, kā godāt Doni. - Jaunais vīrietis nodūra acis.

-    Bet doni - sieviete - ir Lielās Mātes meita, viņā nedrīkst iemīlēties un apņemt viņu par sava pavarda sievieti. - Viņš atkal paskatījās uz Eilu.

-    Vai tu to saproti? Tas ir aizliegts. Tas ir tāpat, kā iemīlēties savā mātē vai apprecēties ar savu māsu. Eila, piedod, bet tas ir gandrīz tāpat, kā vēlēties apprecēties ar plakangalvju sievieti!

Jondalars pagriezās un ar pāris lieliem soļiem jau atradās pie alas ieejas. Pastumjot malā priekškaru, pēkšņi jaunā vīrieša pleci saguma, bet pārdomājis viņš atgriezās pie pavarda. Apsēdies blakus Eilai, viņš vērās tālumā.