Zemes bērni-3 Mamutu mednieki

Atkal piecēlies kājās, jaunais vīrietis sāka soļot. - Bet Zolena bija ļoti mainījusies. Viņa jau bija kļuvusi par augstu zelandoni priesterieni. Viņa bija pilnībā nodevusies Mātes kalpībai. Sākumā negribēju tam ticēt. Pats savām acīm gribēju ieraudzīt, cik ļoti viņa mainījusies, paskatīties, vai viņai vēl saglabājušās kādas jūtas pret mani. Gribēju pabūt ar viņu divatā un biju jau izplānojis, kā to izdarīt. Gaidīju līdz nākamajiem Mātes godināšanas svētkiem. Zolena to droši vien bija uzminējusi. Viņa centās no manis izvairīties, bet tad pārdomāja. Daži ļaudis nākamajā dienā izrādīja sašutumu, kaut ari svētku laikā drīkstēju ar viņu dalīties Baudas veltē. - Jondalars izsmieklā nosprauslājās. - Viņiem nebija, par ko uztraukties. Zolena sacīja, ka joprojām es esot viņai mīļš, viņa man vēlēja visu to labāko, bet mūsu attiecības nebija vairs tādas kā agrāk. Īstenībā viņa mani vairs negribēja.

-    Viņas vārdos bija zināma daļa patiesības, - viņš piebilda ar rūgtu ironiju. - Domāju, ka joprojām esmu viņai mīļš. Tagad mēs esam labi draugi, bet Zolena zināja, ko viņa vēlas… un to dabūja. Tagad viņa vairs nav Zolena. Pirms uzsākām Ceļojumu, viņa kļuva par zelandoni, par vadoni visiem tiem, kas kalpo Mātei. Drīz pēc tam mēs ar Tonolanu taisījāmies ceļā. Domāju, ka tas bija iemesls, kāpēc devos prom.

Jondalars atkal aizgāja līdz alas ieejai un palika stāvam, skatoties ārā, pāri salabotajam priekškaram. Arī Eila piecēlās kājās un nostājās viņam blakus. Izjuzdama vēju sejā, jaunā sieviete pievēra acis un ieklausījās Vīnijas vienmērīgajā elpā un Skrējēja daudz nervozākajā sprauslāšanā. Ievilcis dziļi svaiga gaisa malku, Jondalars devās atpakaļ un apsēdās uz paklājiņa pie pavarda, bet vēl negrasījās doties pie miera. Eila vi­ņam sekoja, paņēma lielo ūdens somu, ielēja ūdeni vārāmajā grozā un ielika pavardā akmeņus uzkarsēties. Izskatījās, ka jaunais vīrietis vēl nav gatavs iet gulēt. Viņš vēl nebija beidzis savu stāstu.

-    Labākais, kas mani mājās gaidīja, bija Tonolans, - viņš atsāka savu stāstu. - Kamēr biju prom, jaunākais brālis bija izaudzis, un, kad atgrie­zos, kļuvām par labiem draugiem un sākām visu ko darīt kopā…

Jondalars apklusa, un viņa sejā iegūla sāpes. Eila atcerējās, cik smagi viņš bija pārdzīvojis brāļa nāvi. Ar sagumušiem pleciem, galīgi iztuk­šots un pārmocījies, viņš smagi nozvēlās Eilai blakus, un jaunā sieviete saprata, cik mokoši viņam ir runāt par pagātni. Viņa nebija sapratusi, kāpēc viņš par to bija sācis runāt, bet skaidri apzinājās, ka Zelandoni vīrieti kaut kas mainās.

-    Eila, kā tu domā, vai atpakaļceļā mēs nevarētu sameklēt… to vietu, kur Tonolans… tika nogalināts? - viņš jautāja aizlūstošā balsī, pagriez­damies pret sievieti ar asaru pilnām acīm.

-     Nezinu gan, vai atradīsim, bet varam pamēģināt. - Ielikusi ūdenī vēl pāris sakarsēto akmeņu, jaunā zāļu sieva sagatavoja nomierinošu tēju.

Pēkšņi Eila atcerējās, kādas bailes un uztraukumu bija piedzīvojusi tajā pirmajā naktī savā alā, kad bija pārveduši savainoto Jondalaru, jo nebija pārliecināta, vai viņš izdzīvos. Toreiz viņš murgos bija saucis savu brāli, un, kaut arī Eila vēl nesaprata viņa valodu, tomēr nojauta, ka viņš sauc pēc nogalinātā vīrieša. Pēc tam kad sievietei beidzot izdevās viņam izskaidrot, ka brālis ir miris, Jondalars sabruka viņas rokās un izraudāja savas skaudrās sāpes.

-    Tajā pirmajā naktī tavā alā, kad raudāju, vai zini, cik ilgi nebiju to darījis? - viņš jautāja, izbiedēdams Eilu, it kā būtu uzminējis, ko viņa bija domājusi, bet viņš taču runāja par Tonolanu. - Nebiju raudājis kopš tās reizes, kad māte man paziņoja, ka jādodas prom. Eila, kāpēc Tonolanam bija jāmirst? - jaunais vīrietis jautāja aizžņaugtā, lūdzošā balsī. - Tonolans bija jaunāks par mani! Viņš nedrīkstēja mirt tik jauns. Es nespēju pārdzīvot un samierināties ar viņa nāvi. Tiklīdz sāku par to domāt, tā nespēju rimties. Eila, nezinu, ko būtu iesācis, ja tu toreiz nebūtu mani atradusi. Nekad iepriekš nebiju tev to sacījis. Man bija kauns, jo… jo atkal zaudēju savaldīšanos.

- Jondalar, nav jākaunas ne par bēdām, ne… arī par mīlestību.

Jaunais vīrietis atkal vērās tālumā. - Tu tā domā? - Viņa balsī ieska­nējās pašnicinājums. - Arī ne tad, ja to izmanto savtīgos nolūkos un tādējādi sāpini kādu citu?

Eila izbrīnā sarauca pieri.