Zemes bērni-3 Mamutu mednieki

Savīstījusi mīksto, veco ādas gabalu, viņa to aptina sev apkārt ap vēderu. Tad, aizvērusi acis, Eila iemiga.

- Mantu ir par daudz, pat lai tās sakrautu velkamajā platformā un saliktu vācamajos grozos Vīnijai uz muguras. Lai to visu aizvestu, man vajadzīgi divi zirgi! - Eila bija sašutusi, skatīdamās uz daudzajiem sai­ņiem un glīti sasietajiem priekšmetiem, kurus bija gribējusi ņemt sev līdzi. - Man daudz kas būs jāatstāj alā, bet esmu jau vairākas reizes visu pārskatījusi, nezinu, ko vēl lai atstāju. Pavērusies apkārt, Eila centās sameklēt kādu lietu, kas atrisinātu šo dilemmu.

Ala tagad izskatījās pamesta. Viss vērtīgais, ko viņi nespēja paņemt līdzi, bija salikts atpakaļ slēptuvēs un glabātavās, ja nu kādu dienu viņi izdomātu pēc šīm mantām atbraukt, tomēr ne viens, ne otrs neticēja, ka kādreiz tas varētu notikt. Vienīgais, kas alā bija palicis, bija dažādu atlieku kaudze. Pat tēju žāvējamais āķis stāvēja galīgi tukšs.

-    Tev ir divi zirgi. Žēl gan, ka nevari tos abus izmantot, - Jondalars sacīja, skatīdamies uz abiem zirdziņiem, kas pie alas ieejas stāvēja savā vietā un gremoja sienu.

Prātodama Eila nopētīja abus zirgus. Jondalara komentārs bija izrai­sījis viņā pārdomas. - Es joprojām Skrējēju uztveru kā Vīnijas kumeļu, bet viņš jau augumā izaudzis tikpat liels kā māte. Varbūt arī viņš varēs panest kādu vieglāku kravu?

Eilas teiktais uzreiz izraisīja Jondalarā interesi. - Es jau biju par to domājis. Kad Skrējējs būs tik pieaudzis, lai darītu dažas no tām lietām, ko dara Vīnija, kā tu viņam tās iemācīsi? Kad tu pirmoreiz izjāji ar Vīniju? Un kā tu par to iedomājies?

Eila pasmaidīja. - Reiz kādu dienu skrēju ar viņu pa pļavu un vēlējos, kaut varētu tikt uz priekšu tikpat ātri kā mana draudzene, un tad pēkšņi man ienāca prātā tā ideja. Sākumā Vīnija bija nobijusies un sāka skriet, bet viņa mani pazina. Piekususi viņa apstājās, un izskatījās, ka ķēvei nav nekādu iebildumu. Tas bija burvīgi! Tā bija skriešana vēja ātrumā!

Jondalars vēroja Eilu: atceroties savu pirmo izjādi, jaunās sievietes acis mirdzēja un, domājot par tā brīža satraukumu, elpa kļuva saraus­tīta. Arī viņš pats jutās tieši tāpat, kad Eila viņam pirmo reizi atļāva izjāt ar Vīniju, un saprata viņas izjūtas. Pēkšņi viņu pārņēma alkas pēc Eilas. Viņš nekad nebeidza brīnīties, kā viņam tik viegli un negaidīti uznāk vēlēšanās viņu iegūt. Bet jaunās sievietes domas bija pievērstas Skrējējam.

-     Interesanti, cik ilgs laiks viņam nepieciešams, lai pierastu nest kravas uz muguras? Sākumā es vienkārši jāju uz Vīnijas, pirms sāku viņai mugurā kraut dažādas kravas, bet tam nevajadzēja ilgu laiku. Bet, ja Skrējējs sāktu ar vieglu kravu pārnēsāšanu, tad vēlāk viņam būtu vieglāk pierast pie jātnieka uz savas muguras. Paskatīsimies, vai neatradīšu kaut ko, ar ko sākt viņu pie tā pieradināt.

Parakņājusies pa atlieku kaudzi, Eila izvilka ārā pāris zvērādu, dažus grozus, akmeņus, kurus bija lietojusi, ar smiltīm pulējot bļodas un krama darbarīkus, un nūjas, uz kurām bija atzīmējusi nodzīvoto dienu skaitu ielejas alā.

Turēdama rokā nūju, uz bridi jaunā sieviete aprima, uzlikdama katras rokas visus pirkstus uz pirmajām atzīmēm, kā sen atpakaļ Krebs bija viņai mācījis. Atceroties Krebu, viņai kaklā iesprūda kunkulis. Jonda­lars bija saskaitījis šīs atzīmes un izrēķinājis, cik ilgu laiku viņa bija pavadījusi alā, un ar saviem skaitāmajiem vārdiem palīdzējis izrēķināt, cik Eilai tagad gadu. Toreiz, vasaras sākumā, viņa bija septiņpadsmit gadus veca; vēlā ziemā vai pavasarī viņa pieskaitīs vēl vienu gadu klāt. Jondalars bija teicis, ka viņam ir divdesmit viens gads, un smejoties sevi nosaucis par vecu vīru. Pirms trijiem gadiem viņš bija uzsācis savu Ceļojumu tajā pašā laikā, kad Eila pameta klanu.

Savākusi atlieku kaudzē atrastās mantas, jaunā sieviete devās ārā no alas un uzsvilpa, lai Vīnija un Skrējējs viņai seko. Laukā abi veltīja laiku, glāstot un beržot jauno kumeļu. Tad Eila pacēla kādu zvērādu. Atļāvusi kumeļam to apostīt un pakošļāt, viņa ar to paberzēja Skrējēja muguru. Tad, uzmetusi to jaunajam zirgam uz muguras, to tur atstāja. Ar zobiem parāvis aiz stūra, kumeļš to novilka nost, pēc tam aiznesa Eilai, lai vēlreiz tāpat paspēlētos. Viņa vēlreiz uzlika ādas gabalu vi­ņam uz muguras. Nākamreiz Jondalars to uzlika atpakaļ, kad jaunā sieviete bija aizņemta ar garas virves savīšanu, no kuras vēlējās kaut ko uzmeistarot. Uzmetuši ādas gabalu uz Skrējēja muguras, viņi vēl vairākas reizes ļāva tam to nogrūst. Ar interesi vērodama notiekošo, Vīnija iezviedzās un arī izpelnījās uzmanību.