Zemes bērni-3 Mamutu mednieki

-    Es nevaru palikt. To ir grūti izskaidrot. Es zinu, ka tāpat vairs ne­kad nebūs kā agrāk, bet Zelandoni ir mana cilts. Gribu viņiem parādīt uguns akmeņus. Gribu viņiem parādīt, kā medīt ar pīķu metēju. Gribu parādīt, ko var izdarīt ar kramu, kad tas ir uzkarsēts. Visas šīs lietas ir svarīgas un vērtīgas, un tās var nest lielu labumu. Gribu to visu aiznest savai ciltij. - Paskatījies zemē, Jondalars pieklusināja balsi. - Gribu, lai, paskatīdamies uz mani, viņi saprastu, ka arī es esmu kaut ko vērts.

Palūkojusies Jondalara izteiksmīgajās un uztrauktajās acīs, Eila vē­lējās, kaut spētu viņu atbrīvot no tur redzamajām sāpēm. - Vai tad ir tik svarīgi, ko viņi domā? Vai nav svarīgāk, ka pats zini, kas esi? - viņa jautāja.

Tad Eila atcerējās, ka Alu Lauva ir arī Jondalara totēms, varenā dzīv­nieka gars bija vīrieti izvēlējies tieši tāpat, kā bija izvēlējies Eilu. Jaunā sieviete zināja, ka nav viegli sadzīvot ar tik spēcīgu totēmu, pārbaudī­jumi bija grūti, bet veltes un zināšanas, kas nāca tam visam līdzi, bija to vērtas. Krebs bija Eilai stāstījis, ka Lielais Alu Lauva nekad neizvēlas tādu cilvēku, kas nav tā vērts.

Šoreiz viņiem nebija uz viena pleca nesamās Mamutu cilts ierastās somas, bet abi jaunieši uzcēla plecos smagas ceļojuma somas, līdzī­gas tai, ko Jondalars kādreiz bija lietojis, - ar lencēm pār pleciem un nesamas uz muguras. Abi pārliecinājās, ka silto jaku kapuces ir viegli uzliekamas un noņemamas. Eila bija somām pievienojusi arī galvas balstus, kurus varēja nēsāt, apsietus ap pieri, ja tā vēlējās, tomēr pati jaunā sieviete parasti atbrīvojās no galvas balstiem, tā vietā viņa labāk ap galvu apsēja savu ierasto lingu. Mugursomās bija sapakots ēdiens, uguns iekuršanas materiāli, telts un guļamādas.

Jondalars vēl papildus nesa divus pamatīgus krama gabalus, kurus bija rūpīgi atlasījis no tiem daudzajiem, kurus atrada krastmalā, un ari maisu, pilnu ar uguns akmeņiem. Atsevišķā turētājā, kas bija piestipri­nāts pie somu sāniem, abiem atradās pīķi un pīķu metējs. Eila maisiņā nesa dažus atlasītus labus sviežamos akmeņus, un zem siltās jakas aukliņā ap vidukli bija piesieta zāļu sievas ūdrādas soma ar zālītēm.

Siens, kuru Eila bija sapresējusi apaļā ķīpā, bija piestiprināts ķēvei uz muguras. Ar kritisku aci nopētījusi abus zirgus, jaunā sieviete pārbaudīja viņu kājas, stāju un kravu, lai pārliecinātos, ka tie nav pārslogoti. Pēdējo reizi paskatījušies augšup uz stāvo taciņu, viņi uzsāka gājienu pa garo ieleju, Vīnija sekoja Eilai, Jondalars veda Skrējēju pavadā. Viņi šķērsoja mazo upīti tajā vietā, kur bija izveidojusies dabiskā akmens pāreja. Eila bija domājusi atvieglot Vīnijas nastu, lai tiktu augšā pa grants nosēto nogāzi, bet spēcīgā ķēve to pievārēja bez jebkādām grūtībām.

Tikusi augšā rietumu stepē, Eila devās pa citu ceļu, nekā viņi bija nākuši šurp. Nogriezušies nepareizi, viņa gāja atpakaļ, līdz atrada to, ko bija meklējusi. Beidzot karavāna nonāca pie bezizejas kanjona, kas bija piebiris pilns ar milzīgiem, šķautņainiem akmeņiem, kuri bija atdalījušies no kanjona kristāliskā granīta sienām, ko nebija žēlojis laika, sala un karstuma zobs. Eila vēroja, vai Vīnija neizrādīs kādas nervozitātes pazīmes - šis kanjons reiz bijis alu lauvu mājoklis -, tad karavāna iegāja iekšā un devās uz tālāko galu, kur atradās ar irdenu granti nosēta nogāze.

Kad Eila šeit atrada abus brāļus, Tonolans jau bija miris, bet Jondalars - nāvīgi ievainots. Izņemot lūgumu Alu Lauvas garam pavadīt mirušo vīrieti uz viņsauli, jaunajai sievietei nebija laika apbedīšanas rituāliem, bet viņa ari nevarēja atstāt mirušā ķermeni zvēriem saplosīšanai. Aiz- vilkusi līķi uz kanjona tālāko galu un pēc sviras principa izmantojot smagu pīķi, kas bija darināts pēc klana vīru pīķu parauga, viņa pacēla kādu klintsbluķi, aiz kura bija uzkrājušies lieli akmeņi un irdena grants. Eila bija sērojusi, kad grants un akmeņi apraka nedzīvo, asiņaino vīrieti, kuru viņa nekad nebija pazinusi un nekad arī vairs neiepazīs, - vīrieti, kas bija līdzīgs viņai pašai, Citu vīrieti.

Apstājies kanjona klints pakājē, Jondalars vēlējās, kaut viņš kaut kā spētu apliecināt un atzīmēt sava brāļa atdusas vietu. Iespējams, Doni jau bija viņu atradusi, ja tik ātri bija aizsaukusi pie sevis, bet viņš zināja, ka zelandoni centīsies atrast Tonolana gara atdusas vietu un palīdzēt tam pārcelties uz citu pasauli. Bet kā lai viņš pastāsta, kur tā vieta atrodas? Viņš pats nekad nebūtu to atradis.

-    jondalar? - Eila ierunājās. Paskatījies uz viņu, jaunais vīrietis pa­manīja, ka viņai rokā ir mazs ādas maisiņš. - Tu man stāstīji, ka tava brāļa garam vajadzētu atgriezties pie Doni. Es nepazīstu Lielās Zemes Mātes paņēmienus, bet pārzinu klana totēmu garu pasauli. Es lūdzu savam Alu Lauvam, lai pavada tavu brāli uz to pasauli. Varbūt tā ir tā pati vieta, vai varbūt Lielā Zemes Māte zina to vietu? Alu Lauva ir spēcīgs totēms, un tavam brālim ir laba aizsardzība.

-     Paldies, Eila. Zinu, ka izdarīji to labāko, ko spēji.