Zemes bērni-3 Mamutu mednieki

Eilas sejas izteiksme kļuva skarba. - Jondalar, vai tu maz zini, cik tas ir šausmīgi, kad pirmajā reizē tevi paņem ar spēku? Vai tu zini, kā ir ienīst un to visu paciest, kas nekādā ziņā nav saistīts ar Baudas velti, bet ir sāpīgi un pazemojoši? Varbūt tu nedrīkstēji šajās sievietēs iemīlēties, bet viņām noteikti bija brīnišķīga sajūta, kad izturējies ar maigumu, un viņas iepazina Baudas velti, kuru tu tik lieliski māki sa­gādāt, un pirmo reizi viņas sajutās mīlētas. Ja tu viņām sniedzi kaut mazumiņu no tā, ko sniedz man, tad viņām paliks brīnišķīgas atmiņas, ko nest sev līdzi visu atlikušo mūžu. Ak, Jondalar! Tu taču nenodarīji viņām pāri. Tu izdarīji tieši to, kas bija jādara. Kā tu domā, kāpēc tevi tik bieži izvēlējās?

Tas smagums un pašnicinājums, ko viņš bija sevī nesis un tik dziļi noglabājis, sāka attālināties. Jaunais Zelandoni vīrietis sliecās domāt, ka varbūt tur slēpās viņa dzīves jēga, ka varbūt sāpīgajām bērnības atmiņām bija kāda jēga. Grēksūdzes katarsē viņš sāka saredzēt to, ka varbūt viņa darbības nav bijušas tik nosodāmas, kā pats bija domājis, varbūt viņš bija noderīgs - un viņš gribēja justies noderīgs.

Bet bija tik grūti atbrīvoties no emocionālās bagāžas, ko jaunais vīrietis tik ilgi bija nesis uz saviem pleciem. Jā, viņš beidzot bija at­radis sievieti, kuru spēj mīlēt, un tā bija taisnība, ka Eilā bija viss, ko viņš jebkad bija vēlējies, bet ja nu mājās viņa sāks visiem stāstīt, ka ir uzaugusi pie plakangalvjiem? Vai vēl ļaunāk, ka viņai ir jauktu garu dēls - pretīgs radījums? Vai tādā gadījumā arī viņš pats netiks nozākāts kopā ar viņu par to, ka pārvedis mājās tādu sievieti? No šīs domas Jondalars nosarka.

Vai attiecībā pret Eilu tas bija taisnīgi? Ja nu viņa cilts Eilu noraida un apvaino? Un ja nu viņš nespēs viņu aizstāvēt? Un ja nu viņš ļaus pārējiem tā rīkoties? Jaunais vīrietis nodrebinājās. Nē, viņš pieņēma lēmumu. Viņš nevienam neļaus Eilai to nodarīt. Viņš mīl šo sievieti. Bet ja nu tomēr tā notiek?

Kāpēc tieši Eila bija tā, kuru viņš iemīlēja? Viņas paskaidrojums šķita pārāk vienkāršs. Viņas uzskats par to, ka Lielā Māte viņu sodīja par zaimošanu, nevarēja būt tik vienkāršs. Varbūt Eilai bija taisnība, var­būt Doni bija viņu aizvedusi pie viņas, bet vai tad tas nebija sods, ka šī skaistā sieviete, kuru viņš mīl, nebūs viņa ļaudīm pieņemama tāpat kā tā pirmā sieviete, ko viņš mīlēja? Vai tad tā nebija ironija, ka šī sieviete, kuru viņš beidzot bija atradis, ir izstumtā, kas dzemdējusi pretīgu radījumu?

Bet arī Mamuti pārstāvēja līdzīgus uzskatus, un tie nebija viņu norai­dījuši. Lauvas apmetne grasījās pieņemt Eilu savā pulkā, pat zinādami, ka viņu uzaudzinājuši plakangalvji. Viņi savā apmetnē bija pieņēmuši jauktu garu bērnu. Varbūt viņam nevajadzētu Eilu ņemt sev līdzi uz mājām? Varbūt viņa būs laimīgāka, ja paliks Mamutu ciltī? Varbūt arī viņam vajadzētu palikt un ļaut Talijai viņu pieņemt un kļūt par Mamutu cilts piederīgo? Jondalara piere sadrūma. Bet viņš nebija Mamutu cilts loceklis. Viņš nāca no Zelandoni ļaudīm. Mamuti bija labi ļaudis, un viņu tradīcijas bija līdzīgas, bet viņi nebija Jondalara cilts. Ko gan viņš Eilai varētu šeit piedāvāt? Viņš nebija šīs cilts piederīgais, šeit nebija ne viņa ģimenes, ne radu. Bet ko viņš varēs Eilai piedāvāt, kad pārvedīs viņu mājās?

Jondalars jutās tik daudzu pretrunu nomocīts un galīgi iztukšots. Eila redzēja, kā jaunā vīrieša seja atslābst un pleci sadugst.

-Jondalar, ir jau vēls. Iedzer šo tēju, un iesim gulēt, - Eila piedāvāja, pasniegdama viņam krūzīti.

Pamājis viņš iedzēra silto tēju, noģērbās un ieritinājās kažokādās. Eila apgūlās viņam blakus un vēroja, kā grumbas pierē atslābst un izlīdzinās un elpa kļūst dziļa un vienmērīga, bet pašai viņai miegs vēl nenāca. Jondalara ciešanas bija jauno sievieti satraukušas. Viņa prie­cājās, ka bija uzzinājusi par viņu vairāk un viņš bija pastāstījis par saviem jaunības gadiem. Viņa jau sen bija nojautusi, ka kaut kas dziļi dvēselē sagādā viņam ciešanas, un ir iespējams, ka izrunāšanās viņa sirdi nedaudz atvieglojusi, tomēr vēl joprojām kaut kas viņu nospieda. Jondalars nebija izstāstījis visu, un Eila tādēļ ļoti uztraucās.

Cenzdamās jauno vīrieti netraucēt, viņa gulēja nomodā, vēlēdamās, kaut spētu iemigt. Cik daudz nakšu šajā alā viņa bija pavadījusi vientu­lībā, nespēdama aizmigt! Tad pēkšņi viņa atcerējās par apmetni. Klusām izslīdējusi no gultas, Eila pavandījās pa savu somu un, izvilkusi mīkstu vecas ādas gabalu, piespieda to pie vaiga. Šī bija viena no tām lietām, kuru jaunā sieviete bija paņēmusi līdzi, aizejot no zemestrīces izpos­tītās klana alas. Šo ādas gabalu viņa bija izmantojusi Durka nešanai, atbalstot to uz gūžas, kad dēls vēl bija bijis zīdainis. Jaunā sieviete nezināja, kāpēc bija to paņēmusi līdzi. Tā nebija pirmās nepiecieša­mības lieta, tomēr, dzīvojot vienatnē, viņa jau vairākas reizes bija ar to sevi ieaijājusi miegā. Bet tas nekad nebija noticis pēc tam, kad bija ieradies Jondalars.