Zemes bērni-3 Mamutu mednieki

Nākamreiz, kad Eila uzlika kumeļam mugurā ādas gabalu, viņa uz­meta arī pagaru virvi, kas sniedzās tam zem vēdera, un ar to piesēja ādas gabalu. Šoreiz, kad Skrējējs ar zobiem gribēja to noraut, tā uzreiz nepadevās. Sākumā viņam tas nepatika, un jaunais zirgs, pacēlies uz pakaļkājām, mēģināja to nokratīt, bet tad, atradis brīvi karājošos virves galu, sāka ar zobiem to raustīt. Griežot virvi uz riņķi, viņš atrada mez­glu un ar zobiem to knibināja tik ilgi, līdz atsēja. Paņēmis ādas gabalu zobos, kumeļš to nometa Eilai pie kājām, tad devās pēc virves. Eila un Jondalars smējās, kad Skrējējs, pacēlies pakaļkājās un galvu izslējis, lielījās ar savu varoņdarbu.

Jaunais zirgs ļāva Jondalaram vēlreiz uzsiet viņam uz muguras ādas gabalu un pastaigājās ar to, pirms atkal ķērās pie mezgla atpiņķēšanas un ādas gabala nomešanas spēles. Bet drīz vien jau izskatījās, ka viņš zaudē interesi. Eila vēlreiz piesēja viņam ādas gabalu, un Skrējējs ļāva tam palikt mugurā, kamēr jaunā sieviete-viņu glāstīja un runājās ar viņu. Pēc tam Eila pasniedzās pēc treniņu nolūkam izgatavotās ierīces, ko pati bija konstruējusi, - diviem groziem, kas nokarājās katrs savā pusē pie dzīvnieka sāniem; tajos bija salikti akmeņi un ārā izslējušās nūjas, lai šī ierīce atgādinātu velkamās platformas priekšgalu.

Eila uzmeta šo konstrukciju Skrējējam uz muguras. Pieglaudis ausis, jaunais zirgs paskatījās atpakaļ. Viņš nebija pieradis pie smaguma uz muguras, bet cilvēki pie viņa tik bieži bija piekļāvušies un apmīļojuši viņu, ka bija radis izjust spiedienu un svaru. Tās nebija pilnīgi nepazīs­tamas izjūtas, bet pats svarīgākais bija tas, ka viņš sievietei uzticējās tāpat, kā viņa mamma to darīja. Atstājusi nastu Skrējējam uz muguras, Eila viņu paglāstīja, pakasīja, aprunājās un tad kopā ar ādu un striķi noņēma to nost. Apostījis savu kravu, kumeļš par to vairs neizrādīja nekādu interesi.

-    Varbūt mums nāksies palikt kādu lieku dienu, lai Skrējēju pie tā pieradinātu, un es vēlreiz rūpīgi izrevidēšu visas mantas, bet man lie­kas, ka izdosies, - Eila sacīja, priekā starodama, kad abi devās atpakaļ uz alu. - Varbūt viņš vēl nevarēs vilkt kravu uz kārtīm un velkamās platformas, kā to dara Vīnija, bet domāju, ka uz muguras Skrējējs varēs šo to panest.

-    Ceru, ka labais laiks vēl pāris dienu noturēsies, - Jondalars pie­bilda.

-    Jondalar, ja mēs nejāsim, tad varam aizvest zirgu mugurās pa siena čupiņai. Es tās cieši piesēju, - Eila sacīja, uzsaukdama jaunajam vīrietim, kas pēdējo reizi pārmeklēja akmeņaino upmalu, vai neatradīs vēl kādu uguns akmeni. Arī zirgi bija nokāpuši upmalā. Vīnija, kurai bija pielāgota piekrauta velkamā platforma, uz muguras vācamie grozi un pakaļgalā piesiets ar ādu apsegts sainis, pacietīgi gaidīja. Skrējējs bija nemierīgāks: viņam gar sāniem nokarājās divi grozi un uz mugu­ras - neliela krava. Kumeļš vēl joprojām nebija pieradis nest kaut ko uz muguras, bet stepes zirgs bija īpaša suga - muskuļains un spēcīgs, pieradis dzīvot savvaļā, un ļoti stiprs.

-     Domāju, ka esi viņiem paņēmusi graudus, kāpēc vēl vajadzīgs siens? Laukā vēl ir gana daudz zāles, zirgi nespēs to noēst.

-    Bet, ja nu uznāk sniegs un zāles virskārta pārklājas ar sērsnu, tad ir grūti to izkašāt ārā un barošana ar plikiem graudiem var uzpūst vi­ņiem vēderu. Būs labi, ja pa rokai būs pāris dienu siena norma. Ziemā zirgi var nomirt badā.

-     Eila, tu taču nepieļausi, ka zirgi nomirst bada nāvē, tad jau tu drīzāk pati salauzīsi ledu un savām rokām izvilksi ārā zāli, - Jondalars smiedamies atbildēja, - bet man vienalga, vai ejam kājām vai jājam. - Jaunā vīrieša smaids izdzisa, kad viņš pavērās augšup uz skaidrajām, zilajām debesīm. - Līdz nokļūsim atpakaļ, paies daudz ilgāks laiks nekā šurpceļā, īpaši jau ar tik apkrautiem zirgiem.

Turēdams rokās vēl trīs nekaitīga izskata akmeņus, Jondalars sāka kāpt augšup pa stāvo taciņu uz alu. Sasniedzis alas ieeju, viņš atrada Eilu stāvam ar asarām acīs. Ielicis dzelzs pirītus maisā, kas stāvēja blakus ceļasomai, viņš nostājās jaunajai sievietei līdzās.

-    Tās bija manas mājas, - viņa sacīja, pārņemta ar zaudējuma izjūtu, kad bija pienācis pēdējais aiziešanas brīdis. - Tās bija manis pašas mā­jas. Šeit mani atveda Alu Lauvas totēms, parādīja man zīmi. - Viņa pasniedzās pēc mazā ādas maisiņa, kuru nēsāja aukliņā ap kaklu. - Es biju vientuļa. Bet šeit es darīju to, ko gribēju un kas man bija jādara. Tagad Alu Lauvas gars grib, lai dodos prom. Viņa paskatījās uz garo, slaido vīrieti, kas stāvēja blakus. - Kā tu domā, vai mēs vēl kādreiz šeit atgriezīsimies?

-     Nē, - Jondalars atbildēja, viņa balsī ieskanējās tukša, metāliska skaņa. Skatīdamies mazajā alā, jaunais vīrietis domās redzēja citu vietu un citu laiku. - Pat tad, ja atgriezies tajā pašā vietā, tā vairs nekad nav tāda pati.

-    Tad kāpēc tu gribi atgriezties savā ciltī, Jondalar? Kāpēc tev nepa­likt un nekļūt par Mamutu cilts locekli? - viņa jautāja.