Zemes bērni-3 Mamutu mednieki

- Pamēģināsim atrast mazo upīti, - viņš sacīja. - Tās krastos varbūt aug koki, varbūt tai ir stāvi krasti, kas dos mums patvērumu. - Eila pamāja, sekojot viņam pa pēdām. Arī Vīnijai nebija nekādu iebildumu.

Tikko jaušamā smarža gaisā, kuru sieviete bija pamanījusi un no­turējusi par sniega vēstnesi, bija precīzs brīdinājums. Drīz vien gaisā sāka virmot vieglas, pūkainas pārslas un veidot dažādus neparastus rakstus, piešķirdamas vējam konkrētu seju. Pēc tam sāka krist arī lie­lākas pārslas, kas redzamību padarīja vēl sliktāku.

Bet, kad, pēc Jondalara domām, viņš bija pamanījis neskaidras koku kontūras, kas iezīmējās tālumā, un apstājās, lai censtos tās saskatīt, Vīnija devās uz priekšu un visi viņai sekoja. Upes krastā skatam pavē­rās zemu noliekušies koki un krūmu puduris. Sieviete un vīrietis būtu varējuši zem tiem palīst apakšā, bet ķēve turpināja iet uz priekšu upes lejteces virzienā, līdz sasniedza upes pagriezienu, kur ūdens bija dziļi iegrauzies cieti noblietētajā krastmalas zemē. Tur, blakus zemai kraujai, kas daļēji pasargāja no postošā vēja spēka, Vīnija paskubināja savu kumeļu un nostājās tam priekšā, lai aizsargātu no vēja.

Eila un Jondalars ātri atbrīvoja zirgus no kravas un uzslēja savu mazo telti gandrīz vai ķēvei pie pašām kājām, pēc tam ielīda tajā, lai nogaidītu, līdz pāries vētra.

Pat krasta aizvējā, prom no atklātā vēja darbības lauka, vētra ap­draudēja viņu vienkāršo patvērumu. Gaudojošais vējš pūta no visām pusēm vienlaikus un šķita apņēmības pilns atrast, kā iekļūt teltī. Bieži vien tas arī izdevās. Caurvējš un vēja brāzmas palavījās zem telts malas vai iepūta cauri spraugām, kur zvērādas pie atveres daļēji pārklājās, vai arī kāda sniega vērpete bieži vien iebrāzās iekšā pa nosegto dūmu izvades caurumu. Sieviete un vīrietis bija palīduši zem guļamādām, lai sasildītos, un sarunājās. Stāstot viens otram par dažādiem bērnības atgadījumiem, viņiem neaptrūka sarunu tematu; atmiņā atausa dažādi nostāsti, leģendas, pazīstami ļaudis, tradīcijas, idejas, sapņi un cerības. Iestājoties naktij, viņi dalījās Baudas veltē un tad iemiga. Apmēram nakts vidū vējš beidza savus uzbrukumus jauniešu teltij.

Pamodusies Eila palika guļam vaļā acīm, vērdamās krēslainās telts iekšienē un cīnīdamās ar tikko uznākušo panikas lēkmi, kas kļuva arvien spēcīgāka. Jaunā sieviete nejutās vesela, viņai sāpēja galva; absolū­tais klusums smagi gūlās pār telts sastāvējušos gaisu. Kaut kas nebija kārtībā, bet viņa nesaprata - kas. Viņa izjuta, ka šī situācija liekas pazīstama un senāk piedzīvota, it kā jau kādreiz būtu šeit bijusi, bet arī ne gluži tā. Drīzāk tās varēja būt kādas draudošas briesmas, kuras viņai vajadzētu sajust, bet kādas? Pēkšņi viņa nespēja vairs izturēt un, norāvusi siltās guļamādas no blakus guļošā vīrieša, piecēlās sēdus.

-    jondalar! Jondalar! - Eila viņu purināja, bet tas vairs nebija vaja­dzīgs. Viņš jau bija pamodies tajā brīdī, kad Eila kā bulta bija piecē­lusies sēdus.

-     Eila! Kas noticis?

-     Nezinu. Kaut kas nav kārtībā!

-     Es neko tādu neredzu, - vīrietis atbildēja. Viņš patiešām neko ne­redzēja, bet bija skaidri jūtams, ka Eilu kaut kas uztrauc. Jaunais Ze­landoni vīrietis nekad nebija šo sievieti redzējis tik tuvu panikai. Pa­rasti viņa izturējās mierīgi un pilnīgi spēja sevi kontrolēt pat tad, kad draudēja nenovēršamas briesmas. Neviens četrkājains plēsējs nespētu viņas acīs izraisīt tādas milzīgas bailes. - Kāpēc tu domā, ka kaut kas nav kārtībā?

-    Es redzēju sapni. Atrados kādā tumšā vietā, tur bija tumšāks nekā naktī un es slāpu. Jondalar! Es nespēju paelpot!

Jondalara sejā parādījās tik pazīstamā bažīgā izteiksme, kad viņš vēlreiz pavērās visapkārt teltī. Šāda izturēšanās pavisam nebija Eilai raksturīga; varbūt tiešām bija kaut kas noticis? Teltī valdīja krēsla, bet ne pilnīga tumsa. Tajā iespīdēja vārga gaismiņa. Viss šķita savā vietā, vējš nebija neko saplēsis, ne ari norāvis auklas. Īstenībā nebija dzir­damas pat vēja aukas. Bija iestājies pilnīgs miers. Nebija nekādas kus­tības…

Atmetis guļamādas, Jondalars aizrāpoja līdz telts ieejai. Atsienot telts pārsegu, skatam pavērās balta siena, kas iebruka teltī, bet ari tālāk bija redzama vienīgi balta siena.

-    Jondalar, mēs esam aprakti! Mēs esam aprakti sniegā! - Eilas acis bija plati atvērtas, tajās vīdēja bailes, un balss no pūlēm saglabāt paš­kontroli aizlūza.

Pasniedzies pēc Eilas, Jondalars viņu apskāva. - Eila, viss ir kārtībā. Viss ir labi, - vīrietis murmināja, pats nemaz nebūdams pārliecināts, ka tā patiešām arī ir.

-     Ir tik tumšs, un es nespēju paelpot! •