Zemes bērni-3 Mamutu mednieki

Milzis pamāja. No Eilas mutes viss izklausījās tik vienkārši, tik lo­ģiski, bet tomēr… Taluts pasmaidīja un nopriecājās, ka abi jaunieši at­griezušies. Vadonis ar nepacietību gaidīja Eilas uzņemšanu ciltī. Šai jaunajai sievietei bija tik daudz, ko piedāvāt; viņa bija ļoti vērtīga, tāpēc tiks laipni pieņemta Mamutu ciltī.

Abi kopā iegāja atpakaļ jaunajā piebūvē, un tieši tajā brīdī no mītnes puses ieradās arī Jondalars.

-    Pamanīju, ka tavas dāvanas jau sagatavotas, - pienācis klāt, viņš, plati smaidīdams, sacīja. Jaunajam vīrietim patika gaidīšanas svētki, ko Eilas noslēpumainie sainīši bija izraisījuši, un patika arī pašam visā piedalīties. Viņš bija dzirdējis Talijas skaļi izteiktās bažas par Eilas dāvanu kvalitāti, bet viņam pašam šādu šaubu nebija. Mamutu cilts ļaudīm šīs dāvanas šķitīs neparastas, bet labs amatnieka izstrādājums bija un palika labs meistardarbs; jaunais vīrietis bija pārliecināts, ka Eilas dāvanas tiks pienācīgi novērtētas.

-    Eila, visi deg nepacietībā ieraudzīt, ko esi atvedusi, - Taluts sacīja. Arī vadonim, tāpat kā citiem, vai varbūt pat vairāk, patika gaidīšanas svētki un to izraisītais satraukums.

-    Nezinu, vai manas dāvanas būs pietiekamas, - jaunā sieviete ba­žījās.

-    Protams, būs. Par to neuztraucies. Lai ko tu tur būtu savedusi, viss būs labi. Pietiktu jau ar vieniem pašiem uguns akmeņiem. Pat bez uguns akmeņiem būtu gana arī ar tevi pašu, - Taluts lišķēja, plati smaidīdams, - mums pat pietiktu ar to, ka ir iemesls svētkiem!

-     Talut, bet tu sacīji, ka ar dāvanām ir jāmainās. Klanā, mainoties ar dāvanām, pretim jādod līdzvērtīga lieta. Kā lai atmaksāju tev un visiem pārējiem, kas esat uzbūvējuši šo lielisko pajumti zirgiem? - Eila jautāja, skatīdamās uz jauno piebūvi. - Tā ir kā ala, bet jūs to uztaisījāt. Nesaprotu, kā cilvēki māk uzbūvēt šādu alu.

-    Arī es par to brīnos, - Jondalars piebalsoja. - Jāatzīstas, ka nekad neko tamlīdzīgu neesmu sastapis, bet esmu redzējis daudzus mitekļus: vasaras apmetnes, mājokļus - iebūvētus alās, zem klinšu pārkarēm, taču jūsu mītne pati par sevi ir tik stabila kā klints.

Taluts smējās. - Tādai tai jābūt, lai šeit dzīvotu, īpaši jau pa ziemu. Jebkura cita trauslāka konstrukcija varētu neizturēt stipros vējus, kas pūš mūsu pusē. - Vadoņa smaids nozuda un sejā parādījās apgarota mīlestības izteiksme. - Mamutu cilts zeme ir bagāta gan ar medījumu, gan zivīm un augāju. Tā ir skaista un stipra zeme. Es nemūžam negri­bētu dzīvot nevienā citā vietā… - Smaids vadoņa sejā atgriezās. - Bet, lai dzīvotu šeit, ir nepieciešami stipri un stabili mitekļi, turklāt tuvumā nav daudz alu.

-     Talut, kā tu taisi šo alu? Kā var uzmeistarot šādu būvi? - Eila interesējās, atcerēdamās, kā Brūns bija meklējis klanam piemērotu alu un cik pati bija jutusies neomulīgi bez savām mājām, līdz uzgāja ieleju, kurā atradās apdzīvojama ala.

-Ja vēlies to zināt, tad pastāstīšu. Tas nav nekāds lielais noslēpums! - Taluts atbildēja, priecīgi smaidīdams. Vadoni iepriecināja abu jauniešu acīm redzamā apbrīna. - Ari pārējā mītne ir vairāk vai mazāk būvēta pēc šī paša principa, bet, sākot celt šo piebūvi, vispirms ar soļiem izmērījām platību no sienas, kas atrodas pie Mamuta pavarda. Kad sasniedzām plānoto piebūves vidusdaļu, zemē tika iedurts miets - tur mēs būvēsim pavardu, ja izlemsim, ka šeit tas nepieciešams. Tad ar virvi izmērījām tādu pašu attālumu, vienu tās galu piesējām pie mieta un ar otru tās galu atzīmējām apli, lai norādītu, kur jābūt sienai. - Darbojoties līdzi savam paskaidrojumam, Taluts mērīja soļus, piesēja izdomātu virvi pie neeksistējoša kociņa.

-     Tad norakām velēnu kārtu, uzmanīgi to izcēlām, lai nesabojātu, un tad ierakāmies vēl apmēram manas pēdas dziļumā. - Lai padarītu skaidrāku savu sakāmo, Taluts pastiepa neticami garu, bet pārsteidzoši šauru un labi veidotu pēdu, kas bija ieauta ērtās sniega kurpēs. - Tad atzīmējām paaugstinājuma vidusdaļu - tur var atrasties gan gultas, gan krātuves - un vēl papildus nedaudz atstājām sienas tiesu. Tad no pa­augstinājuma iekšējās malas rakām dziļāk, apmēram divu vai trīs manu pēdu dziļumā, lai izveidotu grīdas viduci. Izraktā zeme tika vienmērīgi sakrauta visapkārt ārmalai, tā kalpos par sienas balstu.

-    Tā nu gan bija pamatīga rakšana, - Jondalars atzina, apskatīdams piebūvi. - Talut, es teiktu, ka attālums no vienas sienas līdz otrai varētu būt kādas trīsdesmit jūsu pēdas.

Vadoņa acis pārsteigumā iepletās. - Tā arī ir! Es to precīzi nomērīju. Kā tu to zināji?

Jondalars paraustīja plecus. - Vienkārši uzminēju.