Zemes bērni-3 Mamutu mednieki

-     Vai ari man tu kaut ko atvedi? - Ragija beidzot pajautāja to, ko visiem tik ļoti kārojās uzzināt.

Eila uzsmaidīja mazajai meitenītei. ~ Jā. Atvedu kaut ko arī tev. Vi­siem tiks pa kādai mazai dāvaniņai, - jaunā sieviete atbildēja, atstā­dama visus neziņā, kādas dāvanas viņa atvedusi.

-    Un kam domāts tas? - Tusija vaicāja, kad Eila sāka pārgriezt pēdējā, paša lielākā saiņa virves.

Eila paskatījās uz Dīgiju, un abas jaunās sievietes uzjautrināti pa­smaidīja, cenzdamās neļaut Dīgijas mazajai māsai pamanīt, ka arī viņas balsī ieskanas tas pats Talijas protežējošais tonis un modulācija, - kā nekā Tusija taču bija vadones meita.

-    Es pat atvedu kaut ko zirdziņiem, - Eila stāstīja mazajai meitenei, un, kad viņa pārgrieza pēdējās auklas, uz grīdas nokrita siena blāķis.

-     Tas ir Vīnijai un Skrējējam.

Nolikusi sienu zirgiem priekšā, viņa sāka atsaitēt kravu, kas bija pie­sieta pie velkamās platformas. - Man to visu vajadzētu sanest iekšā.

-    Tas taču var pagaidīt, - Nezija iebilda. - Tu pat vēl neesi novilkusi ceļa drēbes. Nāc iekšā, iedzer karstu tēju un ieēd kaut ko. Te tavām mantām nekas nenotiks.

-     Nezijai taisnība, - Talija piebalsoja. Vadoni mocīja tāda pati ziņ­kārība kā pārējos apmetnes ļaudis, bet Eilas mantas varēja pagaidīt.

-    Jums abiem jāpaēd un jāatpūšas. Izskatāties krietni nomocījušies.

Sekodams Eilai pa pēdām mītnē, Jondalars pateicīgi uzsmaidīja va­donei.

No rīta uzradās daudz brīvprātīgo, kas palīdzēja Eilai nest iekšā vi­ņas mantas, bet Mamuts klusām bija ierosinājis, lai viņa savas dāvanas līdz vakara ceremonijai nevienam neizrāda. Jaunā sieviete piekrītot pa­smaidīja, ātri uztverdama, ka Mamuts grib saglabāt noslēpumainības plīvuru un gaidīšanas svētkus, bet Eilas izvairīgās atbildes uz Talijas mājieniem parādīt, ko viņa ir atvedusi, vadoni aizkaitināja, kaut arī viņa centās to neizrādīt.

Tiklīdz visi sainīši un paciņas bija sakrauti uz vienas no tukšajām gultām un priekškars nolaists, Eila vientulībā iekārtojās norobežotajā telpā, aizdedza trīs akmens lampas, salika tās tā, lai viss būtu labi apgaismots, un sāka pārbaudīt un kārtot visas tās dāvanas, ko bija atvedusi. Izdarot nelielas izmaiņas iepriekš plānotajā, jaunā sieviete dažas dāvanas samainīja, kaut ko pielika klāt, bet, beigusi šo proce­dūru, nopūtusi lampas un ļāvusi smagajam priekškaram nokrist sev aiz muguras, viņa bija apmierināta.

Eila devās laukā pajauno izeju, kur iepriekš bija atradies neizmantots un tukšs gultas paaugstinājums. Jaunās piebūves grīda bija augstāka nekā pārējās mītnes grīdas līmenis, un, lai vieglāk varētu ieiet iekšā, tajā tika iebūvēti trīs plati četras collas augsti pakāpieni. Eila apstā­jās un paskatījās uz piebūvi. Zirgi bija izgājuši laukā. Vīnija jau bija iemanījusies ar purniņu atstumt ādas priekškaru, Eilai tas tikai vienreiz bija jāparāda. Skrējējs šo triku iemācījās no savas mammas. Pakļauda- mās impulsīvai vēlmei viņus pārbaudīt - kā māte uzmana bērnus, jo daja no Eilas domām allaž bija aizņemta ar rūpēm par zirgiem -, jaunā sieviete izgāja cauri slēgtajai piebūvei un no mamuta ilkņiem izveido­tajai arkai, atvilka smago āra priekškaru un paskatījās laukā.

Pasaule apkārt bija zaudējusi formu un noteiktību; viengabalaina krāsa bez toņa un ēnām bija pārklājusi apkārtni divās nokrāsās: rezo­nējoši, pārsteidzoši spilgti zilas debesis, pie kurām nebija ne mazākā mākonīša, un žilbinoši balts sniegs, kurā atspoguļojās spoža vēla rīta cēliena saule. Eila samiedza acis no žilbinošā baltuma, kas bija pali­cis kā vienīgais pierādījums, ka vairākas dienas bija plosījusies vētra. Lēnām, acīm aprodot ar spožo gaismu un aptverot ainavas tagadējos mērogus, jaunā sieviete sāka atšķirt atsevišķas detaļas. Ūdens, kas jo­projām urdzēja upes vidū, laistījās daudz spožāk nekā irdena, balta sniega klātie krasti, kas saplūda kopā ar robotām ledus lauskām; upes krastos esošais sniegs lāstekas bija padarījis mazāk robainas. Blakus atradās noslēpumaini, balti pauguri, kuros bija paglabāti mamutu kauli, un vēl tālāk - sniega klātas drazu kaudzes.

Paspērusi pāris soļu uz priekšu, Eila paskatījās aiz upes līkuma - uz to vietu, kur zirgiem bija paticis ganīties, prom no visu acīm. Saulē bija silts, un nedaudz pakusušā sniega virskārta spīdēja. Zirgiem vajadzēja atkašāt dziļo, mīksto sniega kārtu, lai zem tās tiktu pie sausās zāles. Eila jau gatavojās uzsvilpt, kad aiz upes līkuma parādījās Vīnija, pacēla galvu un ieraudzīja savu draudzeni. Sveicinot Eilu, ķēvīte iezviedzās, aiz viņas parādījās arī Skrējējs. Arī Eila atbildēja ar zviedzienu.

Kad sieviete pagriezās, lai dotos prom, viņa pamanīja, ka Taluts viņu vēro ar ieinteresētu, gandrīz vai bijīgu sejas izteiksmi.

-     Kā ķēve zināja, ka tu esi iznākusi ārā? - viņš jautāja.

-    Man šķiet, ka viņa nezināja, bet zirgiem ir laba oža, viņi saož pa lielu gabalu. Arī laba dzirde, turklāt viņa redz visu, kas kustas.