Zemes bērni-3 Mamutu mednieki

Jaunās sievietes balss skanēja tik dīvaini un atsvešināti, it kā tā nāktu no tālienes, un viņa Jondalara rokās kļuva ļengana. Atguldījis Eilu uz zvērādām, vīrietis pamanīja, ka viņas acis ir aizvērtas, bet sieviete joprojām turpināja kliegt tajā baismīgajā, svešādajā balsi, ka ir tumšs un viņa nespēj paelpot. Jondalars bija apjucis, nedaudz nobijies un nobažījies par Eilas veselību. Pašlaik notika kas dīvains, kaut kas vairāk par atrašanos sniega kapā, lai cik tas arī būtu biedējoši.

Jondalars pie telts ieejas pamanīja savu mugursomu, kas bija daļēji pazudusi sniegā, un kādu brīdi uz to skatījās. Pēkšņi viņš pierāpoja tai klāt. Notrausis sniegu, jaunais vīrietis somas sānu ieliktnī sataustīja pīķi. Piecēlies uz ceļiem, viņš atsēja dūmu izvades caurumu, kas atra­dās gandrīz telts vidū. Ar pīķa neaso galu viņš parušināja sniegu. Uz guļamādām nokrita sniega kaudzīte, un pēkšņi pa izrušināto caurumu mazajā teltī iespīdēja saules gaisma un ieplūda svaigs gaiss.

Tajā pašā brīdī Eila pēkšņi mainījās. Viņa uzreiz atslābinājās un at­vēra acis. - Ko tu izdarīji? - viņa jautāja.

-     Es izbāzu pīķi pa dūmu izvadu un izlauzos cauri sniegam. Mums būs jāizrokas laukā, bet sniegs varbūt nemaz nav tik dziļš, kā šķiet. - Viņš ar bažām cieši noraudzījās jaunajā sievietē. - Kas tev notika, Eila? Tu mani satrauci. Tu visu laiku atkārtoji, ka nevari paelpot. Domāju, ka esi paģībusi.

-     Nezinu. Varbūt tas notika tāpēc, ka nebija gaisa.

-     Nebija jau nemaz tik slikti. Man nebija problēmu ar elpošanu. Un tu patiešām biji nobijusies. Nekad nebiju redzējis tevi tik nobijušos.

Eila nejutās ērti no tādas nopratināšanas. Cenšoties atcerēties bais­mīgo sapni, viņa joprojām jutās dīvaini un nedaudz apreibusi, bet ne­spēja neko izskaidrot.

-     Atceros, kā sniegs reiz aizputināja mazās alas ieeju, kurā biju ap­metusies, kad man vajadzēja pamest Bruņa klanu. Toreiz es pamodos pilnīgā tumsā un man trūka gaisa. Droši vien arī tagad ar mani notika tas pats.

-    Tad jau varbūt tāpēc tu tagad tā pārbijies, ka atkal notika tas pats, - Jondalars sacīja, kaut gan pats tā īsti saviem vārdiem neticēja, un arī Eila tam neticēja.

Lielais vīrs ar sarkano bārdu joprojām strādāja laukā, kaut ari krēsla jau gandrīz bija pārvērtusies tumsā. Viņš bija pirmais, kas ieraudzīja dīvaino procesiju, kas nāca lejup pa nogāzes kori. Pirmā nāca sieviete, kas gurdeni brida cauri dziļajām sniega kupenām, viņai sekoja zirgs, kura galva bija pārgurumā nokārta, ķēvei uz muguras bija nastas, un aiz sevis tā vilka platformu. Ķēvei pa pēdām sekoja vīrietis, kas pavadā veda otru zirgu, kuram ari uz muguras bija uzkrauta krava. Viņam iet bija daudz vieglāk, jo sniegu nomīdīja pa priekšu ejošie; ceļā Eila un Jondalars mainījās vietām, lai ļautu otram nedaudz atpūsties.

-     Nezij! Viņi ir atgriezušies! - Taluts iekliedzās, sākdams skriet nā­cējiem pretim un nomīdāms sniegu Eilas pēdējiem soļiem. Vadonis aiz­veda atnācējus nevis uz ierasto velvēto ieeju, bet uz mītnes vidus­daļu. Jauniešiem par pārsteigumu, viņu prombūtnes laikā miteklim bija piebūvēta jauna mītne. Tā līdzinājās ieejas priekšnamam, bet bija vēl lielāka. No tās pilnīgi jauna ieeja veda tieši uz Mamuta pavardu.

-    Tas ir zirgiem, Eila, - tiklīdz visi bija sanākuši iekšā, paziņoja Taluts, kura sejā rotājās pašapmierināts smaids par jaunās sievietes neviltoto izbrinu. - Pēc pēdējās sniega vētras sapratu, ka ar nojumi nebūs līdzēts. Ja tu un tavi zirgi grasāties pie mums palikt, mums vajadzēja uzbūvēt ko pamatīgāku. Manuprāt, varam to nosaukt par "zirgu pavardu".

Eilas acis parādījās asaras. Jaunā sieviete bija līdz spēku izsīkumam pārguruši, pateicīga par to, ka beidzot pārradusies mājās, un emocijas pašas lauzās uz āru. Neviens viņas labā nekad nebija tā pūlējies. Dzīvo­dama klanā, Eila nekad nejutās tam pilnīgi piederīga un pieņemta. Viņa bija pārliecināta, ka klanā viņai nemūžam nebūtu ļāvuši turēt zirgus, kur nu vēl uzbūvēt tiem pašiem savu "pavardu".

-    Ak, Talut! - jaunā sieviete iesaucās ar aizlūstošu balsi, tad pastie­pās uz pirkstgaliem, apķērās milzim ap kaklu un piespieda savu auksto vaigu pie vadoņa bārdas. Eila allaž bija pret viņu izturējusies atturīgi, tāpēc spontānā sajūsmas izpausme nāca kā patīkams pārsteigums. Arī Taluts viņu apkampa un paklapēja pa muguru, smaidīdams pa visu ģīmi un juzdamies ļoti apmierināts.

Vairums Lauvas apmetnes ļaužu sastājās viņiem apkārt jaunajā pie­būvē, apsveicinādamies ar jauno sievieti un vīrieti, it kā viņi jau būtu pilntiesīgi Mamutu cilts piederīgie.

-     Mēs jau sākām par jums uztraukties, - Dīgija sacīja, - īpaši pēc tam, kad sāka snigt.

-     Mēs būtu atgriezušies daudz ātrāk, ja Eila nebūtu gribējusi ņemt līdzi tik daudz mantu, - Jondalars skaidroja. - Pēdējās pāris dienās arī es pats nebiju pārliecināts, ka mums izdosies atgriezties.

Eila jau bija sākusi atbrīvot zirgus no smagās kravas, Jondalars devās viņai talkā; noslēpumainie saiņi apkārtējos izraisīja lielu ziņkāri.