Zemes bērni-3 Mamutu mednieki

-    Varbūt tu to nesaproti, tāpat kā es neizprotu Doni, bet Alu Lauva tagad ir arī tavs totēms. Viņš tevi izvēlējās, tāpat kā izvēlējās mani; viņš tevi iezīmēja, tāpat kā iezīmēja mani.

-    Tu jau to man agrāk stāstīji. īsti nesaprotu, ko tas nozīmē.

-     Kad Alu Lauva izvēlējās mani, viņam bija jāizvēlas ari tevi. Tikai tāds vīrietis, kuram ir Alu Lauvas totēms, ir pietiekami spēcīgs sie­vietei ar tādu pašu totēmu, bet ir vēl kas, kas tev jāzina. Krebs man allaž sacīja, ka nav viegli sadzīvot ar tik spēcīgu totēmu. Viņa Gars tevi pārbaudīs, un tu zini, ka esi tā vērts. Būs ļoti grūti, bet tu iegūsi vairāk, nekā apzinies. - Eila pastiepa mazo ādas maisiņu. - Uztaisīju tev amuletu. Tev nav tas jānēsā ap kaklu kā man, bet allaž turi šo maisiņu sev klāt. Ieliku tajā sarkanā okera gabaliņu, lai tajā būtu tava gara daļiņa, kā arī tava totēma daļiņa, bet, manuprāt, tavā amuleta maisiņā jāieliek vēl viena lieta.

Jondalars sarauca pieri. Viņš negribēja Eilu aizvainot, bet nebija pār­liecināts, ka vēlas nēsāt klana totēma amuletu.

-    Paņem kādu akmens gabaliņu no sava brāļa kapa. Tajā mājos viņa gara daļiņa, un tu varēsi to aiznest saviem ļaudīm.

Apjukuma rievas jaunā vīrieša pierē kļuva vēl dziļākas, tad pēkšņi izzuda. Nu, protams! Tas varētu palīdzēt zelandoni atrast šo vietu garu izsaukšanas transā. Varbūt klana totēmos slēpās kas vairāk, nekā viņš saprata? Galu galā - vai tad Doni neradīja garus arī visiem dzīvnie­kiem?

-     Eila, kā tu tik precīzi zini, kas jādara? Kā tu tik daudz iemācījies pie tiem cilvēkiem, kur uzaugi? Labi, es šcf maisiņu paturēšu un ielikšu tajā arī kādu akmeni no Tonolana kapa, - viņš piekrita.

Jondalars paskatījās uz asi šķautņainajiem akmeņiem, kas neregulāri bija izkaisījušies pa kanjona nogāzi, tie bija radušies to pašu spēku ietekmē, kas bija atšķēluši akmens gabalus un bluķus no stāvajām kanjona sienām. Pēkšņi kāds akmens, pakļaudamies kosmosa gravitā­cijas spēkiem, kopā ar pārējo akmeņu nogruvumu pieripoja tieši pie Jondalara kājām. Viņš to pacēla. No pirmā skatiena tas līdzinājās visām pārējām nekaitīgajām salūzušā granīta un nogulumiežu atlūzām. Bet, pagriezis to otrādi, jaunais vīrietis pārsteigumā pamanīja spīdīgu opa- lescenci [6] tajā vietā, kur akmens bija pārlūzis.

Kvēlojoša sarkana gaisma mirdzēja no pienaini baltā akmens sirds, kad to pagrieza uz vienu un otru pusi, saulē uzdzirkstīja zilas un zaļas vizuļojošas strēles.

-    Eila! Paskaties! - Jondalars iesaucās, rādīdams mazo opāla gabaliņu. - No akmens vienas puses tas nemaz nav redzams. Var nodomāt, ka tas ir parasts akmens, bet paskaties šeit, kur tas ir nolūzis. Izskatās, ka dziļi no akmens dzīlēm nāk dažādas krāsas, un tās ir tik spilgtas. Tas izskatās gluži kā dzīvs!

-    Varbūt tā arī ir, bet varbūt tā ir daļiņa no tava brāļa gara, - jaunā sieviete atbildēja.

16 =

Salts, griezīgs vējš iepūta zem zemās telts malas; no kažokādām izbāztā roka ātri tika ievilkta atpakaļ. Auksta brāzma svilpoja pa telts atveres atloku; gulošā cilvēka pierē ievilkās satraukta rieva. Vēja auka iepūta telts atlokā un ar spalgu plīkšķi purināja to šurpu turpu, paverot ceļu gaudojošam caurvējam, kas vienā mirkli pamodināja gan Eilu, gan Jondalaru. Jaunais vīrietis bija piesējis telts atloku, bet vējš, kas pa nakti bija pieņēmies spēkā, pūzdams un gaudodams bija padarījis viņu miegu saraustītu un nemierīgu, tas trakojot plivināja mazo ādas telti.

No rīta brāzmainajā vējā abi ar mokām salocīja telti un, ātri sapa­kojuši mantas, nemaz nedomāja par ugunskura kurināšanu. Tā vietā viņi padzērās aukstu ūdeni no blakus esošā ledainā strauta un uzēda ceļojuma pārtiku. Ap rīta cēliena vidu vējš pierima, bet atmosfērā val­dīja spriedze, kas lika jauniešiem apšaubīt, vai pats ļaunākais jau ir garām.

Kad ap pusdienlaiku vējš atkal pieņēmās spēkā, Eila pamanīja gaisā virmojam svaigu, gandrīz vai metālisku smaržu, kas drīzāk bija jebkāda aromāta trūkums. Pagriezusi galvu, viņa paošņāja gaisu, pārbaudīja un novērtēja.

-    Šis vējš atnesīs sniegu, - Eila kliedza, lai viņu sadzirdētu pāri vēja auriem. - Es to sajūtu.

-     Ko tu teici? - Jondalars pārjautāja, bet vētra aiznesa viņa vārdus prom, Eila tos drīzāk nolasīja no viņa lūpām, nevis dzirdēja. Viņa pa­gaidīja, līdz Jondalars pienāk blakus.

-     Es sajūtu, ka tuvojas sniegs. Pirms tas uznāk, mums jāatrod kāds patvērums, - Eila sacīja, ar satrauktām acīm pārskatīdama plašo līdze­numu, kas pletās viņiem priekšā. - Bet kur gan lai šeit atrod patvē­rumu?

Pavēries stepes plašumos, Jondalars bija tikpat uztraucies kā Eila. Tad viņš atcerējās gandrīz vai aizsalušo upīti, pie kuras viņi bija apmetu­šies iepriekšējā naktī. Viņi nebija tai pārgājuši pāri, tas nozīmēja tikai vienu - tai joprojām jābūt kaut kur pa kreisi neatkarīgi no tā, kādus līkumus tā metusi. Jondalars pūlējās kaut ko saskatīt vētras saceltajos putekļos, bet nekas nebija skaidri saredzams. Viņš, vienalga, pagriezās pa kreisi.