Zemes bērni-3 Mamutu mednieki

-     Vai kāds ir iekūris uguni karstajās pirtīs? - Taluts jautāja. - Pēc šī darba visi gribēs nomazgāties, vēl jo vairāk tāpēc, ka šovakar pare­dzēti svētki.

-    Vimezs un Frabeks jau agri no rīta tās iekurināja. Tagad viņi pienes tām vēl ūdeni, - Nezija paskaidroja. - Krouzija, Manuvs, Latija un vēl pāris bērnu devās stepē sameklēt svaigus priežu zariņus, lai pirtīs būtu smaržīgs ūdens. Arī Fralija gribēja pievienoties, bet man nepatika doma, ka viņa rāpsies augšā un lejā pa nogāzi, tāpēc palūdzu viņu paturēt acīs Ridagu. Viņa pieskata arī Hartalu. Pat Mamuts ir aizņemts, viņš gatavojas šīvakara ceremonijai. Man šķiet - viņš gatavo mums kādu pārsteigumu.

-    0… kad nācu laukā, Mamuts man lūdza tev, Talut, pateikt, ka zīmes ir labvēlīgas, lai tuvākajās dienās dotos medībās. Viedais vīrs grib zināt, vai gribi, lai viņš veic Meklēšanu, - Barzeks teica.

-    Zīmes ir labvēlīgas medībām, - lielais vadonis sacīja. - Paskatieties uz sniegu! Apakšā tas ir mīksts un no virspuses kūst. Ja uznāks pama­tīgs sals, tad izveidosies sērsnas kārta, un tādos apstākļos dzīvnieki allaž netiek nekur uz priekšu. Jā, manuprāt, tā būtu laba doma.

Visi bija sastājušies ap pavardu, kur milzīgā ādas ūdens soma ar ledaino upes ūdeni bija uzstutēta uz rāmja un atradās tieši virs uguns liesmām. Upes ūdens bija vajadzīgs, lai uzsāktu sniega kausēšanu, kas bija samests somā. Izkusušais ūdens tika izsmelts ārā un ieliets daudz lielākā, notraipītā un netīrā ādā, kas bija ieklāta zemē ieraktā padziļi­nājumā. No upes krasta bija paņemta īpaša augsne, kas tika piebērta ūdenim un ar to sajaukta, lai izveidotu biezu, lipīgu, glumu māla putru.

Vairāki ļaudis uzrāpās uz jaunās, ar velēnu klātās piebūves jumta, ņemdami sev līdzi glumu, tekošu dubļu masu, kuru ar liekšķerēm izlēja uz būves sāniem. Kādu brīdi vērojuši šo procesu, arī Eila un Jondalars pievienojās pārējiem. Tie, kas bija palikuši lejā, izlīdzināja satecējušos dubļus, lai visai virsmai būtu vienmērīgi bieza kārta.

Biezie, lipīgie māli, kurus upes ūdens bija izsijājis sīkos graudiņos, iz­veidos ūdensnecaurlaidīgu kārtu. Ūdens no tās notecēs nost. Šim slānim nekas netiks cauri - ne lietus, ne slapjdraņķis, ne kūstošs sniegs. Pat samircis šis slānis būs ūdensnecaurlaidīgs. Pēc kāda laika izžuvis, slā­nis kļūst ciets un bieži vien tiek izmantots kā parocīga vieta, uz kuras uzglabāt dažādas mantas un rīkus. Jaukā laikā šeit var iekārtot atpūtas stūrīti, ciemiņu uzņemšanas un garu sarunu vietu vai arī slēptuvi, kur mierīgi pasēdēt un pameditēt.

Ierodoties viesiem, bērni parasti sarāpās tur augšā, lai, nemaisīda­mies pa kājām, visu varētu novērot; to izmantoja arī kā paaugstinā­jumu, kad kāds gribēja teikt runu un piesaistīt apkārtējo uzmanību vai arī lai vienkārši kaut ko tālumā saskatītu.

Tika samaisīta nākamā mālu porcija, un Eila, nesot augšā smago grozu, atsitās ar to pret malu un daļu dubļu uzlēja sev virsū. Tam vairs nebija nozīmes. Viņa jau tāpat visa bija nomūrējusies dubļiem tāpat kā pārējie. Dīgijai bija taisnība. Tas bija netīrs darbs. Pabeiguši noliet sānus, strādnieki atgāja nost no malas un sāka noklāt jumtu, bet, tā kā kupolveida jumts tika apliets ar slideniem dubļiem, pārvietošanās pa to kļuva nedroša.

Izlējusi no groza pēdējās dubļu paliekas, Eila vēroja, kā tie lēnām tek lejup. Pagriezusies, lai ietu projām, jaunā sieviete uzmanīgi nepa­skatījās, kur liek kāju. Vienā mirklī viņa paslīdēja. Ar plunkšķi iekritusi svaigos, mīkstos mālos, ko pati tikko bija salējusi, neviļus iekliegušies, viņa turpināja slīdēt lejup, pārbrauca pāri apaļajai jumta malai un sli­dinājās tālāk - lejā pa zirgu piebūves sienu.

Jau nākamajā mirklī, nepaspējot sasniegt zemi, Eila attapās noķerta spēcīgās rokās; izbijusies viņa skatījās dubļiem notašķītā, smejošā Ra­neka sejā.

- Tas ir viens no veidiem, kā dubļus izklāt pa sienām, - vīrietis sa­cīja, palīdzēdams jaunajai sievietei atgūt līdzsvaru. Tad, joprojām viņu turēdams, piebilda: - Ja gribēsi to atkārtot, gaidīšu šajā pašā vietā.

Tajā vietā, kur Raneks bija pieskāries viņas rokai, Eila samanīja sil­tumu un pilnībā izjuta, kā vīrieša augums bija piespiedies viņai tuvu klāt. Tumšādainā vīrieša mirdzošajās un dziļajās acīs bija skaidri redza­ma iekāre, kas no pašiem dvēseles dziļumiem uzjundīja negribētu jau­nās sievietes atsaucību. Nedaudz nodrebējusi, pirms paspēja nolaist acis, viņa piesarka un tad atraisījās no vīrieša apskāviena.

Paskatījusies uz Jondalaru, Eila rada apstiprinājumu savām bažām. Jaunais Zelandoni vīrietis bija dusmīgs. Viņš stāvēja sažņaugtām dūrēm un pulsējošiem deniņiem. Eila ātri novērsa acis. Tagad jaunā sieviete nedaudz vairāk izprata viņa dusmas, apjauzdama, ka tā viņš izpauž savas bailes - zaudējuma bailes, bailes no noraidījuma -, un, par spīti tam, viņa izjuta nelielu aizkaitinājumu. Tā nebija viņas vaina, ka gadījās paslīdēt, un Eila bija pateicīga Ranekam, ka viņš bija gadījies apakšā un viņu noķēris. Atcerēdamās savu reakciju uz viņa ilgstošo pieskārienu, jaunā sieviete vēlreiz nosarka. Ari tur viņa neko nevarēja padarīt.