Zemes bērni-3 Mamutu mednieki

-     Es vispirms gribu nomazgāt dubļus, - Dīgija paziņoja. - Varbūt arī Eila to vēlas. Vai redzējāt, kā viņa noslīdēja no jumta līdz pat apak­šai?

-    Nē. Eila, vai nesasities? - Fralija bažīgi jautāja, ar lielo grūtnieces vēderu sieviete nejutās diez cik ērti.

Dīgija iesmējās, pirms vēl Eila paspēja atbildēt. - Raneks viņu noķēra un par to nebūt neizskatījās nelaimīgs. - Sievietes smaidīja un māja ar galvu.

Pacēlusi bļodu, kas izgatavota no mamuta galvaskausa, Dīgija tajā sajauca karsto un auksto ūdeni, nejauši no karstā ūdens trauka iesmel­dama arī priežu zariņu, un no kādas tumšas, mīkstas vielas kaudzes ielika vienu sauju savā un otru - Eilas bļodā.

-     Kas tas tāds? - Eila pajautāja, sajuzdama materiāla īpaši mīksto un zīdaino struktūru.

-     Mamuta vilna, - Dīgija atbildēja. - Apakšējais vilnas slānis, kas dzīvniekiem izaug ziemā. Katru pavasari tie lieliem kumšķiem šo vilnu nomet, tā izspraucas cauri garajam ārējam apmatojumam. Spalva ieķe­ras krūmos un kokos. Dažkārt to var savelt kamolos ari tieši no zemes. Iemērc to ūdenī un izmanto, lai noberztu dubļus.

-    Arī mati ir dubļaini, - Eila konstatēja, - vajadzētu izmazgāt.

-     Tos mēs izmazgāsim vēlāk, kad būsim nedaudz pasvldušas.

Virmojot lieliem tvaika mutuļiem, abas nomazgājās, pēc tam Eila

apsēdās starp Neziju un Dīgiju. Atlaidusies atpakaļ, Dīgija aizvēra acis un apmierināti nopūtās, bet Eila, brīnīdamās, kāpēc visas šīs sievietes šeit sēž kopā un svīst, sāka visas novērot. Latija, sēdēdama Talijai otrā pusē, viņai uzsmaidīja. Arī Eila atsmaidīja jaunajai meitenei.

Pie ieejas bija dzirdama rosība. Sajutusi aukstu vēja pūsmu, jaunā sieviete saprata, ka ir pamatīgi sakarsusi. Visas pagrieza galvu, lai pa­skatītos, kas nāk. Lejā pa kāpnēm rausās Ragija un Tusija, viņām sekoja Tronija, kas uz rokām nesa Nuviju.

-    Man bija jāpieskata Hartals, - Tronija paziņoja. - Torneks vēlējās, lai ņemu mazo līdzi uz karsto pirti, bet es negribēju, ka viņš saceļ brēku.

Eila pie sevis nobrīnījās: vai tad vīrieši šeit nedrīkst ienākt, pat mazi puikas ne?

-    Tronij, vai visi vīri ir pirtī? Varbūt man vajadzētu paņemt Ridagu? - Nezija jautāja.

-    Danugs paņēma Ridagu sev līdzi. Šķiet, vīri nolēmuši, ka arī visiem puikām jāiet pirtī kopā ar viņiem, - Tronija sacīja. - Pat bērniem.

-     Frabeks paņēma Tašeru un Krisaveku, - Tusija piebilda.

-    Ir jau pēdējais laiks, lai viņš sāktu izrādīt lielāku interesi par tiem puikām, - Krouzija burkšķēja. - Fralij, vai tad tas nav vienīgais iemesls, kāpēc ar viņu sagāji kopā?

-     Nē, māt. Tas nav vienīgais iemesls.

Eila bija pārsteigta. Nekad agrāk viņa nebija dzirdējusi, ka Fralija būtu runājusi mātei pretī, kaut vai mazliet. Šķiet, neviena cita to nepa­manīja. Varbūt šeit, sieviešu sabiedrībā, Fralijai nav jāuztraucas par no­stāšanos mātes vai vīra pusē. Krouzija sēdēja atlaidusies, ar aizvērtām acīm, viņas meita bija pārsteidzoši līdzīga savai mātei. Īstenībā - kā divas ūdens lāses. Eila pamanīja, ka Fralija izskatās kārna un gandrīz vai tikpat veca kā viņas māte, ja neņem vērā lielo grūtnieces vēderu. Grūtnieces potītes bija pietūkušas. Tā nebija laba zīme. Eila ļoti vēlējās Fraliju izmeklēt un saprata, ka varbūt šeit tas ir iespējams.

-     Fralij, vai tev ļoti piepampst potītes? - Eila, it kā nedaudz vilci­nādamās, jautāja. Visas sievietes saslējās, gaidīdamas Fralijas atbildi, it kā nupat tikai būtu sapratušas, kas Eilai ienācis prātā. Pat Krouzija, neteikdama ne vārda, vēroja meitu.

Paskatījusies uz savām kājām, it kā aplūkodama piepampušās potītes, Fralija kaut ko apsvēra. Tad, pacēlusi acis, sacīja: - Jā. Pēdējā laikā tās bieži piepampst.

Nezija izdvesa skaļu atvieglojuma nopūtu, arī pārējās sievietes jutās tāpat.

-    Vai tev joprojām no rītiem ir slikta dūša? - Eila jautāja, noliekusies uz priekšu.

-     Ar pirmajiem diviem bērniem man tik ilgi nebija slikta dūša.

-     Fralij, vai ļausi man… tevi apskatīt?

Fralija palūkojās uz pārējām sievietēm. Neviena neteica ne vārda. Nezija smaidīja un māja ar galvu, klusi mudinādama viņu piekrist.

-     Labi, - Fralija noteica.

Eila ātri piecēlās kājās, ieskatījās grūtnieces acīs, paostīja viņas elpu un pataustīja pieri. Šeit bija pārāk tumšs, lai kaut ko saredzētu, un pārāk karsts, lai noteiktu drudzi. - Vai atgulsies? - Eila palūdza.

Visas pavirzījās nost, atbrīvodamas Fralijai vietu, kur izstiepties. Jaunā zāļu sieva taustīja, klausījās, uzmanīgi un prasmīgi pārbaudīja grūtnieci, bet pārējās sievietes ziņkārīgi noraudzījās.

-    Tev ir slikta dūša ne tikai no rītiem, - beigusi apskati, Eila konsta­tēja. - Es iedošu zāles, lai tu neizvemtu visu ēdienu. Tās tev palīdzēs justies labāk un mazinās pietūkumu. Vai ņemsi?

-     Nezinu, - Fralija šaubījās. - Frabeks vēro itin visu, ko ēdu. Viņš ir noraizējies par mani, bet tam nepiekritīs. Viņš noteikti jautās, no kurienes man tās zāles.