Zemes bērni-3 Mamutu mednieki

ka kārtis nav izgatavotas no koka, bet gan no cieta kaula; tie bija līki mamuta ilkņi, kam piešķirta taisna forma. Pēc tam vecais vīrs iedeva viņam lielu veseri ar rokturi. Jondalars izpētīja ari smago, veserim lī­dzīgo instrumentu, jo agrāk nekad neko tamlīdzīgu nebija redzējis. Tas viscaur bija apvilkts ar ādu. Pēc taustes viņš sajuta, ka lielajam akmenim apkārt ir ierobīta apaļa grope un ap gropi aptīta lokana vītola rīkste, kas piesieta pie kaula roktura. Pēc tam viss veseris bija apvilkts ar mitru, neapstrādātu ādu, kas bija tīri noskrāpēta. Izžūstot jēlāda sarāvās un cieši piekļāvās gan akmens veserim, gan rokturim, kļuva par stingru ādu un cieši saturēja to kopā.

Mamuts pieveda jauno vīrieti pie pavarda bedres un, pacēlis zāles paklājiņu, parādīja izraktu caurumu, apmēram sešas collas platu, kas bija piepildīts ar maziem akmentiņiem un kaulu gabaliem. Pa abiem viņi tos izņēma ārā, tad Jondalars atnesa vienu no kaula kārtīm un ielika tās galu bedrē. Kamēr Mamuts turēja to taisnu, Jondalars sakrāva tai apkārt akmeņus un kaulus, ar akmens veseri ieblietēdams tos cieši zemē. Kad pirmā kārts bija pamatīgi nostiprināta, viņi ielika vēl vienu un pēc tam vēl vienu; tās, stāvēdamas cita no citas nedaudz atstatu, veidoja loku ap pavardu.

Pēc tam vecais vīrs izņēma kādu paciņu, ļoti piesardzīgi un ar lielu cieņu attina to vaļā un izvilka ārā glīti satītu plānu, trausla materiāla loksni, kas izskatījās pēc pergamenta. Kad tas tika atrullēts, Jondalars ieraudzīja vairākas dzīvnieku figūras - mamutu, putnus un starp tiem arī alu lauvu -, uz pergamenta bija uzzīmētas dīvainas ģeometriskas figūras. Viņi to piestiprināja pie taisnajām kaula kārtīm, tas radīja caur­spīdīga, apzīmēta ekrāna priekšstatu un atradās nomaļus no pavarda. Atkāpies pāris soļu atpakaļ, Jondalars novērtēja kopskatu un ieintriģēts ieskatījās tuvāk. Kad zarnas tika atvērtas, iztīrītas un izžāvētas, tās parasti kļuva caurspīdīgas, bet šī loksne bija izgatavota no kaut kā cita. Viņš nojauta, no kā tā varētu būt darināta, bet nebija drošs par savu pieņēmumu.

- Tā nav taisīta no zarnām, vai ne? Tās būtu jāsašuj kopā, bet šī loksne ir no viena gabala. - Mamuts piekrītot pamāja ar galvu. - Tad jau tai ir jābūt plēvei no kāda liela dzīvnieka ādas iekšpuses, kura kaut kā tikusi noņemta vienā gabalā.

Vecais vīrs pasmaidīja. - Tas bija mamuts, - viņš sacīja. - Balta ma­mutu mātīte.

Jondalara acis plati iepletās, un viņš vēlreiz ar sajūsmu pavērās loksnē.

-    Tā kā mamutu mātītes gars pameta viņas miesu Vasaras sapulces pirmo medību laikā, katra apmetne saņēma savu daļu no baltā ma­muta. Visas apmetnes gribēja iegūt balto mātīti. Es palūdzu šo te; mēs to saucam par ādas ēnu. Tai ir mazāk matērijas nekā jebkuram citam gabalam, un to nevar visiem izrādīt, lai redzētu tās reālo spēku, bet es uzskatu, ka tam, kas ir netverams, piemīt lielāks spēks. Šī ir kas vairāk par mazu loksni; tā sevī ietver visu lietu iekšējo dvēseli.

Pēkšņi, skriedami no Sumbra un Dzērves pavarda ejas puses un dzīdamies viens otram pakaļ, Brinans un Krisaveks iebrāzās Mamuta pavarda plāna vidū. Uzkrituši viens otram virsū un cīnīdamies, abi pui­kas gandrīz vai uzdūrās smalkajam izstrādājumam, bet apstājās, kad Brinans pamanīja gara kājas kaula plānu apakšstilbu, kas aizšķērsoja palaidņiem ceļu. Pacēluši acis, viņi paskatījās tieši uz mamuta zīmē­jumu un abi noelsās. Tad viņi pavērās Mamutā. Jondalaram pareģa seja izskatījās bezkaislīga, bez jebkādas izteiksmes, bet, kad septiņgadīgais un astoņgadīgais puika pavērās Mamutā, viņi ātri piecēlās kājās un, uzmanīgi apiedami smalko zīmējumu, devās uz pirmo pavardu, it kā būtu saņēmuši bargu rājienu.

-     Puikas izskatījās nožēlas pilni, gandrīz vai nobijušies, bet tu taču nepateici ne vārda, un agrāk šie bērni nekad nav no tevis baidījušies, - Jondalars atzina.

-    Viņi ieraudzīja zīmējumu. Dažkārt, kad ieskaties spēcīga gara pašā būtībā, tad ieraugi pats savu dvēseli.

Jondalars pasmaidīja un pamāja, bet nebija pārliecināts, ka sapratis, ko vecais mamuts ar to gribējis sacīt. Jaunais vīrietis nodomāja: "Viņš runā kā zelandoni - noslēpumaini, kā parasti izsakās viņa amata brāļi." Tomēr Jondalars nebija pārliecināts, ka vēlas ieskatīties savā dvēselē.

Iedami cauri Lapsas pavardam, puikas pamāja kaula riku meistaram, un tas viņiem uzsmaidīja. Raneka smaids kļuva vēl platāks, kad viņš atkal pievērsa uzmanību Mamuta pavardam, kuru jau kādu laiku bija vērojis. Tikko bija parādījusies Eila un, nostājusies pie savas gultas priekškara, kārtoja tuniku. Ieraugot jauno sievieti, Raneks nosarka, kaut arī zem tumšās ādas tas nebija redzams. Viņa sirds sāka sisties ātrāk un gurnos bija jūtams sasprindzinājums.