Zemes bērni-3 Mamutu mednieki

-     Nāc nu, Eila! - Dīgija sauca. - Taluts saka, ka gana strādāts un karstās pirtis ir izkurējušās. Aiziesim nomazgāt dubļus un pēc tam saposlsimies svētkiem. Tie būs par godu tev.

Abas jaunās sievietes, izmantodamas jaunās piebūves ieeju, iegāja velēnu mājoklī. Kad viņas bija nonākušas pie Mamuta pavarda, Eila pēkšņi pagriezās pret otru jauno sievieti. - Dīgij, kas ir karstā pirts?

-    Tu nekad neesi bijusi karstā pirtī?

-     Nē. - Eila noraidoši pašūpoja galvu.

-     Ak! Tev tā noteikti patiks! Pie Sumbra pavarda tu varēsi novilkt dubļainās drēbes. Sievietes parasti izmanto to pirti, kas atrodas mītnes aizmugurējā daļā. Vīriešiem patīk šī te. - Runādama un iedama cauri Ziemeļbrieža pavardam, Dīgija iegāja Dzērves pavarda teritorijā un no­rādīja uz arku, kas atradās aiz Manuva gultas.

-     Vai tad tur neatrodas pārtikas noliktava?

-    Tu domāji, ka visas sānu telpas ir noliktavas? Tātad tu to nezināji, vai ne? Skatoties uz tevi, man rodas sajūta, ka jau esi daļa no mums, grūti pat iedomāties, ka īstenībā tu tikai nesen pie mums ieradies. Apstājusies Dīgija pagriezās un paskatījās uz Eilu. - Es tā priecājos, ka būsi viena no mums, manuprāt, tā tam bija lemts notikt.

Eila kautrīgi pasmaidīja. - Ari es par to priecājos un esmu laimīga, ka arī tu, Dīgij, esi šeit. Ir tik jauki iepazīt kādu sievieti… jaunu… tādu pašu kā es.

Dīgija pasmaidīja pretim. - Zinu. Tagad vienkārši vēlos, kaut tu būtu ieradusies agrāk. Vasaras beigās es no šejienes aiziešu. Nu jau man vairs negribas to darīt. Es pati gribu kļūt par savas apmetnes sieviešu vadoni, tāpat kā mana māte, bet man viņas pietrūks tāpat kā tevis un visu pārējo.

-     Cik tālu tu dosies?

-     Nezinu. Neesam vēl izlēmuši, - Dīgija atbildēja.

-     Kāpēc jādodas kaut kur tālu prom? Kāpēc neuzbūvēt jaunu mītni tepat tuvumā? - Eila pajautāja.

-      Nezinu. Vispār jau tā nav pieņemts. Bet ceru, ka es to varētu. Nebiju par to domājusi, - Dīgija atbildēja, dīvaini pārsteigta. Kad abas jaunās sievietes bija sasniegušas pēdējo mītnes pavardu, Dīgija pamā­cīja: - Novelc netīrās drēbes un atstāj tās tajā kaudzē.

Gan Dīgija, gan Eila novilka savu dubļaino apģērbu. Aiz sarkana ādas priekškara, kas aizsedza diezgan zemu no mamutu ilkņiem izveidotu arku, kura atradās tālākajā mītnes stūri, Eila sajuta nākam siltumu. Dīgija pieliecās un pirmā iegāja iekšā. Eila sekoja draudzenei pa pēdām, bet, pacēlusi priekškaru, jaunā sieviete apstājās; viņa centās saskatīt, kas šeit iekšā atrodas.

-    Pasteidzies un aizver priekškaru! Tu laid laukā karstumu! - sauca kāda balss no tvaikojošās, vāji apgaismotās, it kā piedūmotās telpas.

Eila ātri iemuka iekšā, ļaudama aiz sevis priekškaram nokrist, un sajuta, kā viņu ieskauj karstuma, nevis aukstuma vilnis. Dīgija veda viņu lejā pa nelīdzenām kāpnēm, izgatavotām no mamutu kauliem un atbalstītām pret dubļainas bedres malām, kas bija apmēram trīs pēdas dziļa. Eila apstājās bedres dibenā. Tās grīda bija klāta ar mīkstu, vairā­kām kārtām saliktu zvērādu, un jaunā sieviete gaidīja, līdz acis apradīs, un tad pavērās apkārt. Izraktā bedre bija apmēram sešas pēdas plata un desmit pēdu gara. Tā sastāvēja no divām apaļām daļām, kas bija savienotas kopā, katrai no tām bija zemi, apaļi griesti, kas atradās tikai kādas trīs vai četras collas virs jaunās sievietes galvas.

Kaulu ogles, kas bija izkaisītas pa grīdas lielāko daļu, spoži kvēloja. Abas jaunās sievietes izgāja cauri mazākajai sekcijai un pievienojās pārējām sievietēm; Eila ieraudzīja, ka arī bedres sienas sedz zvērādas un lielākās sekcijas grīda ir klāta ar mamutu kauliem, kas vienmērīgi un rūpīgi izlikti pa visu platību. Pa šiem kauliem abas sievietes varēja staigāt virs kvēlojošajām oglēm. Vēlāk, kad viņas uzlēja uz grīdas ūdeni, lai iegūtu tvaiku vai nomazgātos, ūdens sakrājās dubļos zem kauliem, bet kājas palika tīras.

Pašā centrā atradās pavards, kurā kvēloja daudz ogļu. Tās nodrošināja telpu ar siltumu un kalpoja kā vienīgais gaismas avots, ja neskaita to vārgo dienas gaismu, kas iespīdēja pa aizklāto dūmu izvades caurumu. Kailas sievietes sēdēja apkārt pavardam uz ķeblīšiem, kas bija sameis­taroti no plakaniem kauliem, bet citas mamutu kaulu daļas kalpoja par to balstiem. Gar sienu bija salikti ūdens trauki. Lielos, pamatīgos, cieši pītos grozos atradās auksts ūdens. Tvaiks cēlās no lieliem dzīvnieku kuņģiem, kuri balstījās uz briežu ragu rāmjiem. Kāda no sievietēm ar diviem plakaniem kaulu gabaliem izcēla no pavarda sarkani nokaitētu akmeni un iemeta to vienā no kuņģiem, kas bija piepildīts ar ūdeni. Pacēlās tvaiku mākonis, un telpu piepildīja priežu smarža.

-    Nāc šurp! Vari apsēsties mums ar Taliju pa vidu, - aicināja Nezija, atbrīvodama vietu un pabīdīdama savu raženo augumu uz vienu pusi. Talija pavirzījās uz otru pusi. Arī viņa bija varena sieva, bet vadones augums lielākoties sastāvēja vienīgi no muskuļu masas, kaut ari ķer­meņa formas neatstāja nekādas šaubas par šis būtnes piederību pie sieviešu dzimuma.