Zemes bērni-3 Mamutu mednieki

Krouzija sēdēja, lūpas sakniebusi, acīmredzami valdīdamās, lai ne­teiktu to, ko vēlējās, baidīdamās: ja to pateiks, Fralija nostāsies Frabeka pusē un atteiksies no Eilas palīdzības. Nezija un Talija pārmija skatie­nus. Tāda savaldība nemaz neizskatījās pēc Krouzijas.

Eila pamāja. - Šķiet, ka zinu izeju, - viņa sacīja.

-     Nezinu, kā jūs pārējās, bet es esmu gatava noskaloties un doties ārā, - Dīgija paziņoja. - Eila, ko tu teiktu par vienu ātru iemešanos sniega kupenā?

-     Man nekas nav pretim. Esmu pārkarsusi.

17

Atvēris aizkaru, kas stāvēja nolaists tās gultas priekšā, kurā viņi abi ar Eilu gulēja, Jondalars pasmaidīja. Jaunā sieviete sēdēja gultas vidū, kājas sakrustojusi, slaucīja matus, un viņas āda bija sārta un pietvīkusi.

-     Es tik labi jūtos, - viņa sacīja, uzsmaidījusi vīrietim. - Dīgija jau teica, ka man tas patikšot. Vai tev patika karstā pirts?

Ierāpies viņai blakus, jaunais vīrietis ļāva aizkaram nolaisties. Ari viņa āda bija sārta un pietvīkusi, bet Jondalars jau bija pilnīgi saģērbies, izsukājis matus un pakausi sasējis tos astē. Karstā pirts bija bijusi tik uzmundrinoša, ka viņš pat bija apsvēris iespēju noskūt bārdu, bet tā vietā to nedaudz apgriezis.

-     Man tā allaž ir patikusi, - viņš atzinās. Vīrietis nespēja sev pre­toties. Apskāvis Eilu, viņš sāka to skūpstīt un glāstīt sievietes silto augumu. Viņa ar prieku atsaucās, ļāvās viņa apskāvieniem un klusi ievaidējās, kad viņš noliecies paņēma mutē viņas krūtsgaliņu.

-     Ak Lielo Māt! Sieviete, tu esi tik kārdinoša! - viņš sacīja, atrau­damies no viņas. - Ko gan cilvēki teiks, kad sāks ierasties pie Ma­muta pavarda par godu tavai pieņemšanas ceremonijai un atradīs mūs neapģērbušos, dalāmies Baudas veltē un nesagatavojušos svinīgajam pasākumam?

-     Varam viņiem palūgt, lai pienāk vēlāk, - Eila ar smaidu atbildēja.

Jondalars skaļi iesmējās. - Laikam jau tu to varētu, vai ne?

-     Nu, tu taču man parādīji savu signālu, vai ne? - viņa pajautāja, nerātni smaidīdama.

-     Savu signālu?

-    Vai neatceries? To signālu, ko vīrietis rāda sievietei, kad viņu grib? Tu sacīji, ka es vienmēr to sapratīšot, pēc tam tu mani noskūpstīji un apmīļoji. Tātad tu man devi signālu, un, kad vīrietis dod sievietei sig­nālu, klana sieviete nekad viņam neatsaka.

-     Vai tiešām viņa nekad neatsaka? - vīrietis brīnījās, joprojām ne­spēdams tam noticēt.

-Jondalar, tā viņa ir mācīta. Tieši tā īstai klana sievietei ir jāuzvedas, - Eila atbildēja ar perfekti lietišķu nopietnību.

-    Hmm, tātad tu saki, ka man ir jāsaka pēdējais vārds? Ja es sacītu: paliekam šeit un dalāmies Baudas veltē, vai tādā gadījumā tu liktu pārējiem gaidīt? - Jaunais vīrietis centās būt nopietns, bet viņa acīs dzirkstīja prieka uguntiņas par šo viņu intīmo joku.

-    Tikai tad, ja parādīsi man signālu, - viņa atbildēja, pielāgodamās viņa tonim.

Apskāvis viņu, Jondalars vēlreiz noskūpstīja Eilu, un, sajuzdams sie­vietes silto ādu un vēl siltāko atsaucību, viņš jau gandrīz krita kārdi­nājumā noskaidrot, vai viņa bija jokojusi vai tiešām teikusi patiesību, bet pavisam negribīgi viņš tomēr palaida Eilu vaļā.

-     Es labāk būtu vēlējies nelaist tevi vaļā, bet jāļauj tev apģērbties. Pavisam drīz šeit sanāks ļaudis. Ko tu vilksi mugurā?

-    Man īstenībā nav nekā, ko vilkt mugurā, ja nu vienīgi daži apmetņi no klana laikiem un vienas garās bikses. Kaut man būtu kaut kas pie­mērots! Dīgija man parādīja, ko viņa taisās ģērbt mugurā. Viņas drēbes ir tik skaistas - nekad neko tamlīdzīgu neesmu redzējusi. Pēc tam kad sāku sukāt matus ar dadzi, viņa man iedeva vienu no savām sukām, - Eila stāstīja, parādīdama Jondalaram cietu mamuta saru suku, viens tās gals bija cieši notīts ar jēlādu, lai izveidotu rokturi, piešķirot sukai platu konusveida krāsu otas formu. - Dīgija man iedeva arī kreļļu un gliemežvāciņu virteni. Ielikšu to matos, kā to dara Dīgija.

-     Labāk ļaušu tev saposties, - Zelandoni vīrietis sacīja, pavērdams aizkaru, lai dotos prom. Vēlreiz pieliecies viņu noskūpstīt, viņš piecēlās. Pēc tam kad ādas aizkars bija nolaidies, Jondalars kādu brīdi palika aiz tā stāvam un viņa pierē ievilkās rūpju rieva. Viņš ļoti vēlējās tagad būt kopā ar Eilu un neraizēties par pārējiem apmetnes iemītniekiem. Dzī­vojot ielejā, viņi bija varējuši darīt, ko vien vēlējās un kad vien vēlējās. Un tad Eilai nevajadzētu gatavoties pieņemšanas ceremonijai Mamutu ciltī, kas dzīvoja tik tālu no Jondalara mājām. Un ja nu viņa gribēs šeit palikt? Jauno vīrieti pārņēma biedējoša izjūta, ka pēc šī vakara nekas vairs nebūs tā, kā bijis.

Pagriezies, lai dotos prom, viņš pamanīja Mamutu, kas aicināja viņu pienākt tuvāk. Garais, jaunais vīrietis piegāja pie slaidā, vecā pareģa.

-     Ja neesi aizņemts, man noderētu tava palīdzība, - Mamuts sa­cīja.

-     Ar prieku palīdzēšu. Kas man jādara? - Jondalars jautāja.

Izņēmis no mantu noliktavas tālākā gala četras garas kārtis, Mamuts

tās parādīja Jondalaram. Apskatījis tās tuvāk, jaunais vīrietis saprata,