Zemes bērni-3 Mamutu mednieki

Svārki bija piegriezti pa diagonāli - no sāniem virs ceļa līdz zināmai atzīmei priekšā un aizmugurē. Trīs ziloņkaula kreļļu rindas, trušādas strēmelīte, otrā ādas kārta, salikta kopā no vairākām svītraino susliku muguriņām, izcēla diagonālo apakšmalu, no kuras vēl nokarājās garas pinkainā mamuta spalvu bārkstis, kas sniedzās gandrīz vai līdz potītēm. Dīgijai nebija kājās garās bikses, un cauri bārkšu malai bija redzamas viņas kājas, kā ari tumši brūni garie zābaki, kas pēdas daļā atgādināja mokasīnus un bija nopulēti spīdīgi.

Eila brīnījās, kā Mamutu cilts ļaudis panāk ādas spīdumu. Visām Eilas apstrādātajām zvērādām un kažokādām bija mīksta, dabiska faktūra. Bet visā visumā jaunā sieviete apbrīnoja Dīgiju un uzlūkoja viņu ar sajūsmu, nodomājot, ka viņa ir skaistākā Sieviete, ko jebkad redzējusi.

-     Dīgij, tavs apģērbs ir tik skaists… vai tā ir tunika?

-     To varētu nosaukt par garo tuniku. Īstenībā tā ir vasaras kleita. Pagatavoju to pagājušajā vasarā pirms došanās uz Vasaras sapulci, kad Branags mani pirmo reizi oficiāli bildināja. Biju domājusi vilkt mugurā ko citu, bet tad pārdomāju. Zināju, ka atradisimies telpās un būs loti karsts.

Jondalars pievienojās abām jaunajām sievietēm, un bija skaidri re­dzams, ka ari viņš Dīgiju uzskata par ļoti pievilcīgu sievieti. Uzsmaidot viņai, jaunā vīrieša skatiens, kas padarīja viņu neatvairāmi pievilcīgu, ne tikai izteica viņa jūtas, bet arī zināmā mērā tās pastiprināja un pro­vocēja uz neizbēgamu atsaucību. Dīgija sirsnīgi un vilinoši uzsmaidīja garajam, pievilcīgajam vīrietim ar pasakaini zilajām acīm.

Pie viņiem pienāca Taluts, nesdams milzīgu paplāti ar ēdienu. Paska­tījusies uz vadoni, Eila noelsās. Viņam galvā bija fantastiska cepure, kas sniedzās tik augstu, ka gandrīz vai skāra griestus. Tā bija izgatavota no dažādiem krāsotu ādu gabaliņiem, vairākām dažnedažādām kažokādām - to skaitā bija gara, kupla vāveres aste, kas nokarājās viņam pār muguru un priekšpusē; abās cepures pusēs bija izslējušies divi nelieli mamuta ilkņi, kas augšpusē bija savienoti kopā tāpat kā mītnes ieejas arka. Taluta tunika, kas sniedzās līdz ceļiem, bija tumši bordosarkanā krāsā. Tunikas priekšpuse bija tik bagātīgi izdaiļota ar sarežģītiem mamuta kaula kreļļu rakstiem, dzīvnieku zobiem un dažādiem gliemežvākiem, ka zem tā visa bija grūti saskatīt tunikas ādu.

Piedevām viņam ap kaklu bija uzlikta smaga kaklarota no alu lauvas nagiem un acuzobiem, kurā bija iestarpināti dzintara gabaliņi, un uz krūtīm karājās ziloņkaula plāksnīte ar iegravētām mīklainām zīmēm. Zem vēdera bija sajozta plata, melna ādas josta, priekšpusē sasieta ar ādas pušķīšiem. Pie jostas cilpiņā karājās duncis, izgatavots no noasi­nāta mamuta ilkņa gala ar šķērsām iegravētām līnijām ērtākam atbals­tam; jēlādas maksts ar krama nazi, kuram arī bija ziloņkaula rokturis, un ritenim līdzīgs priekšmets ar spieķiem raksturīgām iedaļām, no kura aukliņās nokarājās maisiņš, acuzobi un pati ievērojamākā lieta - alu lauvas kupls astes galiņš. Talutam kustoties, garas mamuta spalvu bārk­stis, kas gandrīz vai vilkās pa zemi, atklāja to, ka arī vadoņa bikses ir tikpat daiļi izrotātas kā tunika.

īpaši interesanti bija viņa spīdīgie, melnie zābaki - ne jau rotājumu dēļ, jo tādu nebija, bet gan tāpēc, ka apaviem nebija nevienas vīles. Izrādījās, ka zābaki izgatavoti no vesela mīkstas ādas gabala, kas pie­griezts pēc viņa kājas formas. Tā bija viena no vairākām mīklām, ko Eila vēlāk gribēja atminēt.

-    Jondalar! Redzu, ka esi atradis divas pašas skaistākās mūsu ap­metnes sievietes! - Taluts iesaucās.

-    Tev taisnība, - jaunais Zelandoni vīrietis smaidīdams piekrita.

-    Ne mirkli nesvārstoties, varu saderēt, ka šīs abas sievietes jebkurā kompānijā mācētu pašas par sevi pastāvēt, - Taluts turpināja. - Tu esi daudz ceļojis, ko tu par to saki?

-     Pilnīgi tev piekrītu. Esmu redzējis daudz sieviešu, bet nekur nav bijušas tādas skaistules kā šeit, - Jondalars atbildēja, skatīdamies tieši uz Eilu. Pēc tam uzsmaidīja arī Dīgijai.

Dīgija smējās. Viņai patika tādi mājieni, bet nebija nekādu šaubu par to, kam piederēja Jondalara sirds. Un Taluts Dīgijai allaž ir veltījis ekstravagantus komplimentus; viņa bija Taluta likumīgā radiniece un mantiniece - māsasmeita, bet māsa savukārt bija viņa mātes meita. Taluts mīlēja sava pavarda bērnus un rūpējās par tiem, bet tie bija Ne­zijas bērni un viņas brāļa Vimeza mantinieki. Nezija pie sava pavarda bija pieņēmusi ari Raneku, tā kā viņa māte bija mirusi, tas padarīja viņu gan par Vimeza pavarda bērnu, gan likumīgo radinieku un mantinieku, bet tas bija izņēmums.