Zemes bērni-3 Mamutu mednieki

Jo biežāk viņš Eilu redzēja, jo daiļāka viņa kaula meistaram šķita. Saules garie stari, iespīdēdami pa dūmu izejas caurumu, it kā tīši rai­dīja savu trīsuļojošo gaismu uz jauno sievieti, vai varbūt viņam tā tikai likās. Raneks gribēja šo bridi paturēt atmiņā un ar acīm veldzē­ties viņas stāvā. Savā kaislīgajā prātā viņš bija sievieti idealizējis. Eilas kuplie, mirdzošie mati mīkstos viļņos ieskāva viņas seju, it kā zeltains mākonis spēlētos ar saules stariem; viņas dabiskās kustības iemiesoja absolūtu grāciju. Neviens nezināja, kādu uztraukumu Raneks bija pār­dzīvojis, kad Eila bija devusies prom, vai ari nenojauta par to laimi, ko tumšādainais vīrietis izjuta tā dēļ, ka šī sieviete kļūs par Mamutu cilts piederīgo. Raneks saviebās, kad Jondalars, ieraudzījis Eilu, piegāja pie viņas un īpašnieciski aplika viņai roku, aizsegdams tumšādainajam vīrietim skaisto skatu.

Ejot uz pirmo pavardu, Jondalars un Eila viņam tuvojās. Jaunā sie­viete pa ceļam apstājās un ar acīm redzamu sajūsmu un apbrīnu pa­skatījās uz zīmējumu. Virzoties pa koridoru cauri Lapsas pavardam, Jondalars gāja aiz Eilas. Raneks redzēja, kā Eila, pirms paspēja nodurt acis, viņu ieraugot, nosarkst. Tumšādainā vīrieša dēj arī jaunā Zelan­doni seja pietvīka sārta, bet viņa skatiens liecināja par to, ka viņam šīs izjūtas nebūt nav patīkamas. Jauniešiem ejot garām, abi vīrieši viens otru noskatīja no galvas līdz kājām - Jondalara greizsirdība un dusmas bija acīm redzamas. Raneks ļoti nopūlējās izlikties pašpārliecināts un cinisks. Tumšādainā vīrieša acis tūdaļ pievērsās nākamajam stāvam, kas sekoja jauniešiem aiz muguras; ieskatījies acīs vīram, kas bija Lauvas apmetnes garīguma simbols, Raneks zināmu iemeslu dēļ apmulsa.

Piegājuši pie pirmā pavarda, viņi devās cauri ieejas priekšnamam. Eila sāka izprast, kāpēc nebija pamanījusi drudžaino gatavošanos svēt­kiem. Nezija pārraudzīja nokaltušo lapu un kūpošas zāles aizvākšanu no zemē izraktās cepamās bedres, un smaržas, kas plūda no turienes, lika siekalām saskriet mutē. Maltītes gatavošana jau bija sākusies, pirms viņi devās uz upi pēc māliem, un cepetis visu laiku, kamēr viņi strādāja, bija savā nodabā čurkstējis. Tagad to atlika vienīgi likt galdā izsalku­šajiem apmetnes ļaudīm.

Pirmās no bedres tika izceltas stingrās saknes, kas pēc tik ilgas gata­vošanas pašas kusls mutē, tām sekoja grozi, kuros bija sajauktas kaulu smadzenes, zilenes un dažādas izcepušās savvaļas augu sēklas, to skaitā balandu sēklas, visvisādu graudu maisījums un taukainie zemesrieksti. Stundām ilgās gatavošanās rezultātā bija izveidojusies bieza, pudiņam līdzīga masa, kas pēc izņemšanas no groza saglabāja ieņemto formu, un, kaut ari pudiņš nebija salds, ogas tam piešķīra patīkamo augļu aromātu - tas smaržoja brīnumjauki. Pēc tam tika izcelts vesels ma­muta gurna gabals, kas bija izcepies pats savos taukos un tagad bija tik mīksts, ka juka vai ārā.

Saule jau rietēja, un saltais vējš skubināja visus ātrāk atgriezties pajumtē, līdzi nesot gatavo ēdienu. Šoreiz, kad Eilai lūdza pirmajai izvēlēties sev ēdienu, viņa vairs nebija tik kautrīga. Svētki tika rīkoti par godu viņai, un, kaut ari Eilai vēl joprojām nepatika atrasties uzmanības centrā, jaunā sieviete priecājās par šo svētku iemeslu.

Dīgija pienāca klāt un apsēdās viņai blakus; Eila sevi pieķēra nopētām draudzeni. DIgijas biezie, sarkanīgi brūnie mati bija atķemmēti no sejas un saņemti gredzenā, kas slējās pašā galvvidū. Apaļu ziloņkaula kreļļu virtene, kurā katra krellīte darināta un caurdurta ar rokām, bija savīta kopā ar matiem un izcēlās kā kontrastējošs akcents. Dīgijai mugurā bija gara, brīva mīkstas ādas kleita - Eila to uzskatīja par garu tuniku, kas no jostas apņemtā vidukļa krita mīkstās krokās, zvērāda bija nokrāsota tumši brūnā krāsā ar nedaudz spīdīgu faktūru. Kleitai nebija piedurkņu, bet plecos tā bija plata un radīja iespaidu, ka tai ir īsas piedurknes. Mugurpusē, sākot no pleciem, nokarājās garu, sarkanīgi brūnu mamuta spalvu bārkstis, priekšpusē tās veidoja V veida savienojumu un sniedzās vēl zemāk par vidukli.

Kakla līniju izcēla trīskārša ziloņkaula kreļļu virtene, un ap kaklu bija aplikta konusveida gliemežvāku kaklarota, kuru papildināja cilin­driski liepu mizu stobriņi un dzintara gabaliņi. Ap Dīgij as labās rokas augšdelmu bija aplikta ziloņkaula rokassprādze, kurā bija iegravēts mai­nīgs V veida raksts. Tāds pats raksts okera sarkanā, dzeltenā un brūnā tonī atkārtojās arī jostā, kas bija sapīta no dzīvnieku spalvām, dažas no tām bija nokrāsotas. Pie jostas cilpiņā bija piestiprināts krama nazis ar ziloņkaula rokturi, tas atradās jēlādas makstī, un vēl vienā cilpiņā bija piekārta izdobta, melna sumbra raga apakšējā daļa, kas kalpoja kā dzeramais kauss un bija Sumbra pavarda iemītnieku talismans.