Zemes bērni-3 Mamutu mednieki

Pavēries apkārt, Jondalars pazina Eilas alu. Vēja aizsargājošais priekš­kars pie ieejas vienā malā bija atraisījies un tagad purinājās vējā. Aukstas vēja brāzmas pūta iekšā mazajā alā, bet pa ieejas durvīm un caur dūmu izvadu iespīdēja saule. Ātri uzvilcis bikses un tuniku, viņš pa­manīja, ka blakus pavardam stāv nolikta kūpoša tējas krūze un svaigs, nomizots zariņš.

Jaunais vīrietis pasmaidīja. Viņš brīnījās: kā gan viņai tas izdodas? Kā gan Eila allaž zina to bridi, kad viņš modīsies, un ir jau sagatavojusi viņam karstu tēju? Vismaz šeit, savā alā, viņa tā vienmēr ir darījusi. Lauvas apmetnē mūždien dzīve kūsāja pilnos apgriezienos un maltī­tes parasti tika ieturētas kopā ar citiem ļaudīm. Tur viņš bieži dzēra tēju pie Lauvas pavarda vai ari pie ēdienu gatavošanas, vai Mamuta pavarda, un tad viņiem allaž pievienojās vēl kāds. Apmetnē Jondalars nepamanīja, vai Eila, viņam pamostoties, katru rītu bija pagatavojusi karstu tēju, bet padomājis jaunais vīrietis atcerējās, ka tā tomēr bija. Eila nekad to nebija uzskatījusi par kaut ko sevišķu vai pievērsusi tam īpašu uzmanību. Tēja vienmēr viņu jau gaidīja, tāpat kā daudzas citas lietas, ko jaunā sieviete viņa labā darīja, neko neprasot.

Pacēlis krūzīti, Jondalars iemalkoja karsto dzērienu. Tā bija pipar­mētru tēja - Eila zināja, ka no rītiem viņam garšo piparmētru tēja, - tajā bija arī kumelītes un vēl kaut kas, ko jaunais vīrietis nepazina. Tējai bija iesarkana nokrāsa; varbūt tur bija pielikti mežrozīšu augļi?

"Cik gan viegli ir atgriezties pie vecajiem ieradumiem," Jondalars nodomāja. Tā viņam allaž bijusi kā spēle - mēģināt uzminēt, no kā Eila ir pagatavojusi viņam rīta tēju. Paņēmis zariņu un košļājot to no viena gala, jaunais Zelandoni vīrietis devās laukā no alas; sakošļāto zariņa galu viņš izmantoja zobu tīrīšanai. Pa ceļam izskalojis muti ar tēju, viņš devās uz tālāko klintsradzes galu, lai nolaistu ūdeni. Aizmetis zariņu un izspļāvis tēju, viņš apstājās pie malas un domīgi vērās kūpošajā strūklā, kas lija pāri klintij.

Vējš vairs nebija tik spēcīgs, un rīta saule, kas atstarojās gaišajā klintī, radīja siltuma ilūziju. Aizgājis pa nelīdzeno klints pārkares virsmu līdz pašam galam, vīrietis pavērās lejā uz mazo upīti. Gar krastu bija izvei­dojusies ledus josla, bet ūdens joprojām ņipri tecēja un izlocījās gar straujo līkumu, kas pagrieza upes ierasto dienvidu virziena plūdumu vairāku jūdžu garumā uz austrumiem, līdz tā atkal pagriezās savā ieras­tajā kursā uz dienvidiem. Kreisajā pusē gar upes krastu stiepās mier­pilnā ieleja, un Jondalars pamanīja, ka netālu ganās arī Vīnija un Skrē­jējs. Skats uz upes augšteci tās labajā krastā bija pilnīgi atšķirīgs. Klints sienas pakājē aiz kaulu kaudzes skatam pavērās akmeņains upes krasts, augstās klinšu sienas savienojās, un upe tecēja pa šauras aizas dibenu. Jaunais vīrietis atcerējās, ka reiz bija peldējis pret straumi, cik tālu vien spēja, līdz pat trokšņainā ūdenskrituma pakājei.

Ieraudzījis Eilu kāpjam augšup pa stāvo taku, viņš pasmaidīja. - Kur tu biji?

Vēl pāris soļu, un, lai gan viņa nepasacija ne vārda, atbilde uz jau­tājumu bija skaidra pati par sevi. Jaunā sieviete, satvērusi aiz spalvai­najām kājām, nesa divas resnas irbes, kas bija gandrīz vai baltā krāsā. - Stāvot tieši tajā pašā vietā, kur tu tagad, pamanīju tās pļavā, - viņa sacīja, pastiepdama putnus uz priekšu. - Domāju, ka pārmaiņas pēc svaiga gaļa mums noderētu. Krastmalā jau iekūru uguni savā cepamajā bedrē. Tiklīdz būsim paēduši brokastis, noplūkšu tās un sākšu cept. 0, redzi! Es atradu vēl vienu uguns akmeni.

-     Vai krastmalā vēl daudz tādu palikuši? - viņš pajautāja.

-     Varbūt ne tik daudz kā agrāk. Šis man bija jāmeklē.

-    Vēlāk aiziešu un pameklēšu vēl.

Eila devās alā, lai pabeigtu brokastu gatavošanu. Brokastīs bija vārīti graudi ar mellenēm, kuras jaunā sieviete bija atradusi vēl karājamies pie ceriem, kam visas lapas jau bija nobirušas. Putni neko daudz nebija atstājuši, un viņai vajadzēja lasīt uzmanīgi, lai pielasītu dažas saujiņas, bet viņa tā vai tā priecājās, ka ogas vispār atradusi.

-     Tad, lūk, kas tās bija! - Jondalars iesaucās, pabeidzis dzert otro tējas krūzi. - Tu ieliki tējā mellenes! Piparmētras, kumelītes un mel­lenes.

Eila piekrītot pasmaidīja, un Jondalars bija gandarīts, ka mazo mīklu atminējis.

Pēc brokastīm abi devās lejā uz upmalu, un, kamēr Eila sagatavoja putnus cepšanai uz akmeņiem, Jondalars sāka meklēt mazos dzelzs pirīta akmeņus, kas bija izkaisīti pa krastmalu. Kad jaunā sieviete devās atpakaj uz alu. viņš vēl savus meklējumus nebija beidzis. Zelandoni vīrs atrada ari dažus paprāvus krama gabalus un atlika tos malā. Kad rīta cēliens bija jau pusē, viņš bija salasījis brangu pirītu kaudzīti un jaunajam vīrietim bija apnikusi staigāšana gar upmalu. Apgājis apkārt klinšu sienai, viņš ieraudzīja, ka ielejā, kādu gabalu tālāk, ganās ķēve ar jauno kumeļu, un devās pie zirgiem.