Zemes bērni-3 Mamutu mednieki

Dienas gaismā viņas acis bija pelēki zilas - smalka krama akmens krāsā, bet tagad tās bija kļuvušas tumšas, tādu ilgu un mīlestības pilnas, ka viņa rīkle iesāpējās no tām jūtām, kas pacēlās no pašiem dvēseles dziļumiem, no visas viņa būtības. Ar rādītājpirksta otru pusi Jondalars pieskārās Eilas vaigam, novilka gar zodu un pārbrauca sievietes lūpām. Viņam nekad nebija gana uz viņu skatīties un pieskarties, it kā viņš gribētu iegravēt sievietes seju savā atmiņā. Eila paskatījās uz vīrieti, kura acis bija tik izteiksmīgi zilas, ka pavarda atblāzmā izskatījās vio­letas; tajās atspoguļojās tik liela mīlestība un iekāre, ka Eila gribēja izkust. Pat ja būtu vēlējusies, viņa nespētu Jondalaram atteikt, bet viņa nemaz to negribēja.

Noskūpstījis viņu, vīrietis ar siltu mēli nobrauca lejā gar viņas kaklu līdz krūšu bedrītei. Ar abām rokām saņēmis jaunās sievietes pilnīgās krūtis, viņš sāka sūkt krūtsgaliņu. Kad baudas viļņi izskrēja cauri viņas ķermenim, klusi ievaidēdamās, viņa glāstīja un masēja vīrieša plecus un rokas.

Ar muti un mēli Jondalars brauca vēl zemāk, samitrināja nabas iedobiti un nokļuva līdz mīkstajiem kaunuma matiņiem. Viņu sagai­dīdama, jaunā sieviete nedaudz izliecās; ar mitru un jutīgu mēli viņš atrada Eilas baudas centru. Kad vīrietis bija tam pieskāries, sieviete iekliedzās.

Pēc tam viņa piecēlās sēdus, saritinājās, līdz atrada viņa piebriedušo locekli un paņēma to mutē, cik dziļi vien spēja. Vīrietis ļāvās, un viņa izbaudīja nelielu, siltu strūklu, kamēr rokas apmīļoja viņa sēkliniekus.

Izgaršojis sievietes siltās sulas un no jauna izpētījis viņas jauko un noslēpumaino dziļu katru krociņu un maliņu, Jondalars sajuta spiedienu, velkošu sajūtu cirksnī un piebriedušā locekļa pulsāciju. Viņam joprojām vēl nebija gana, viņš gribēja pieskarties katrai viņas auguma vietiņai, izgaršot pilnīgi visu, vēlējās iegūt viņu visu, izjust viņas siltumu un baudas trīsas, un to, kā abas sievietes rokas kustējās augšup lejup ap viņa piebriedušo locekli. Vīrietis neizturami vēlējās viņā ieiet.

Ar pārcilvēciskām pūlēm viņš pagriezās un vēlreiz ar prasmīgajām rokām sameklēja viņas dzīles un tās izpētīja. Tad, noliecies pie klitora, apmīļoja to tik ilgi, līdz sievietes elpa kļuva saraustīta un viņa iekliedzās. Viņa sajuta tādu kaisles uzplūdu, kas cēlās augšup neizmērojami skaudrā sasprindzinājumā. Eila sauca viņu un tiecās pretim, Jondalars nometās viņai starp kājām un, ar trīcošām gaidām un sevi kontrolēdams, beidzot viņā iegāja - iegrima sievietes siltajās dzīlēs.

Viņš tik ilgi bija atturējies, ka vēl brīdi ilgāk nebūtu spējis izturēt. Jaunais vīrietis atkal pacēlās un iegāja viņā dziļi, priecādamies par šo sievieti, kas pilnībā spēja viņa locekli ieņemt sevī. Tiekdamies pretim baudas virsotnēm, viņš ar kaislīgu dabiskumu ienira dzīlēs un cēlās ārā, paātrināja tempu, bet Eila tiecās viņam pretim, pieskaņodamās ritmam un katram grūdienam. Tad ar orgasma kulminācijas kliedzieniem vīrie­tis sajuta ejakulāciju un sēklas ieplūšanu sievietē, ar pēdējiem spēkiem viņi sabruka, izbaudīdami prieku un atbrīvošanos.

Abi jaunieši jutās tik iztukšoti un baudkāri pārsātinājušies, ka ne­spēja pakustēties. Jondalars bezspēkā gulēja Eilai virsū, bet viņai vien­mēr patika izjust uz sevis viņa auguma smagumu. Viņa mazliet sajuta savu smaržu uz vīrieša auguma, kas allaž atgādināja, cik ļoti viņa bija mīlēta un kāpēc sajutās tik brīnišķīgi miegaina. Jaunā sieviete vēl jo­projām bija pārsteigta par absolūti negaidīto Baudas veltes brīnumu. Eila nebija zinājusi, ka viņas augums spēj izjust tādu baudu un prieku. Līdz tam viņa bija pazinusi vienīgi pazemojumus, kas cēlās no naida un nicinājuma. Pirms Eila nebija satikusi Jondalaru, viņa nezināja, ka var būt arī citādi.

Beidzot Jondalars nedaudz pacēla savu augumu, noskūpstīja krūti, apmīļoja nabas bedrīti, nokāpa nost un piecēlās kājās. Pēc tam arī Eila piecēlās un devās uz alas tālāko galu, pa ceļam iemezdama pavardā uzkarsēties vārāmos akmeņus.

-Jondalar, vai tu varētu, lūdzu, ieliet ūdeni tajā vārāmajā grozā? Man šķiet, ka lielā ūdens soma ir pilna, - viņa sacīja, dodamās uz tālāko alas stūri, kuru izmantoja, lai atvieglotos, kad laukā bija pārāk auksts.

Atgriezusies viņa izņēma karstos akmeņus no uguns ar tādu metodi, kā bija to iemācījusies no Mamutu cilts, un iemeta tos ūdenī, kas bija ieliets ūdensnecaurlaidīgā grozā. Sasildot ūdeni, tie šņāca un kūpēja. Izvilkusi vārāmos akmeņus vēlreiz ārā, Eila tos ievietoja atpakaļ uguns­kurā un ielika ūdenī citus uzkarsētus akmeņus.

Kad ūdens sāka vārīties, viņa iesmēla pāris krūzīšu, ielēja tās koka toverī un no saviem zāļu tēju krājumiem iebēra tur nedaudz violetu ziediņu. Gaisā uzvirmoja spēcīgs, smaržīgs aromāts, un, iemērcot tajā mīkstu ādas strēmelīti, zālīšu uzlējums nedaudz saputojās, bet putas nevajadzēja nosmelt, jo tās radīja patīkamu smaržu. Jondalars vēroja, kā Eila stāv pie pavarda, nomazgā seju un ķermeni un, uzsūkdams sevī sievietes skaisto grāciju, vēlējās, kaut varētu visu sākt no jauna.