Zemes bērni-3 Mamutu mednieki

Alas un mantu pārbaude atklāja visu ainu pilnībā. Eila gan nevarēja pateikt, kura no tām - hiēna vai āmrija, jo abas bija uzturējušās alā viņas prombūtnes laikā un to pēdas bija sajaukušās, - bija ielauzusies vienā no kaltētās gaļas slēptuvēm. Tā bija pilnībā iztukšota. Viens grozs ar graudiem, ko viņi abi ar Jondalaru bija tik cītīgi vākuši Vīnijai un Skrējējam un kas tika atstāts neapsegts, bija vairākās vietās sakosts. Spriežot pēc pēdām, grozā pabijuši dažādi mazi grauzēji - strupastes, peles, susliki, stepes žurkas un milzīgie kāmji - un atraduši sev īstu zelta bedri; grozā vairs nebija atlikusi gandrīz neviena sēkliņa. Zem blakus esošās siena kaudzes viņi atrada vienu migu, kas bija piebāzta ar laupījumu. Bet lielākā daļa pārējo grozu, kuros atradās graudi, saknes un žāvēti augļi un kuri bija ierakti alas smiltīs vai apkrauti ar akmeņiem, bija cietuši daudz mazākus bojājumus.

Eila nopriecājās, ka abi bija izlēmuši viņas trīs gadu laikā nomedītās un apstrādātās mīkstās zvērādas ielikt pamatīgā grozā un noslēpt to akmeņu uzkalniņā. Smagā akmeņu kaudze zvēru "marodieriem" bija izrādījusies pārāk liels šķērslis, bet tās ādas strēmeles, kuras netika noslēptas un bija palikušas pāri no apģērba, ko Eila pirms aizceļošanas bija pašuvusi sev un Jondalaram, bija sagrauztas sīkās driskās. Kāda cita akmeņos ierakta slēptuve, kur citu mantu starpā atradās no jēlādas izgatavots trauks, kurā glabājās rūpīgi izkausēti dzīvnieku tauki, sapil­dīti zvēru zarnās, bija izrādījusies par vairākkārtēju uzbrukumu mērķi. Viens zarnas stūris bija ar zobiem un nagiem saplosīts, viena desiņa saplosīta, bet akmeņu uzkalniņš bija uzbrukumu izturējis.

Turklāt vēl bez sirojumiem pa pārtikas glabātavām dzīvnieki bija ložņājuši arī pa citām noliktavām, apgāzuši Eilas darinātās nopulētās koka bļodas un krūzes, vazājušies pa groziem, kuros bija iepīti dažādi izsmalcināti raksti un zīmējumi, vairākās vietās atstājuši savas fekā­lijas un vispār sajaukuši visu, ko vien varējuši atrast. Tomēr patiesais postījumu apmērs bija mazāks, nekā sākumā bija licies, un, par laimi, dzīvnieciņi bija pilnībā ignorējuši Eilas savākto kaltēto augu un zālīšu apjomīgos krājumus.

Līdz vakaram jaunā sieviete jau jutās daudz labāk. Viņi pa abiem bija iztīrījuši alu un atjaunojuši tās agrāko kārtību, atklājuši, ka zaudējumi nemaz nav tik lieli, pagatavojuši un paēduši gaļu un pat paspējuši izpētīt ieleju, lai noteiktu, kādas tajā radušās izmaiņas. Kad pavardā spoži kūrās uguns un šaurajā spraugā, kuru Eila bija izmantojusi par guļvietu, virs svaiga siena bija izklātas zvērādas, kā arī Vīnija un Skrējējs bija ērti iekārtojušies savās vietās, kas atradās alas otrā pusē, pretim ieejai, jaunā sieviete beidzot jutās kā mājās.

- Grūti noticēt, ka esmu atgriezusies, - Eila sacīja, sēdēdama pavarda priekšā uz tepiķīša blakus Jondalaram. - Man ir tāda izjūta, ka esmu bijusi prom veselu mūžību, bet nemaz tik ilgs laiks nav pagājis.

-    Nē, nav gan.

-     Varbūt tas liekas tik ilgs, jo daudz kas ir noticis un daudz esmu iemācījusies. Jondalar, tev bija taisnība, un ir labi, ka pārliecināji doties tev līdzi; es priecājos, ka satikām Talutu un Mamutu cilti. Vai zini, cik ļoti es baidījos no tikšanās ar Citiem?

-     Zinu, ka biji par to noraizējusies, bet biju pārliecināts, ka, tiklīdz iepazīsi citus cilvēkus, viņi tev iepatiksies.

-    Runa jau nav tikai par tikšanos ar cilvēkiem, bet gan par Citiem. Tā viņus dēvēja klans; kaut ari visu mūžu man tika skaidrots, ka esmu pie­dzimusi Citiem, es vienmēr biju sevi uzskatījusi par piederīgu pie klana. Pat tad, kad mani nolādēja un zināju, ka nedrīkstēšu klanā atgriezties, es baidījos no Citiem. Pēc tam kad ar mani sāka dzīvot Vīnija, kļuva vēl sliktāk. Es nezināju, ko darīt, baidījos, ka viņi man neļaus ķēvīti paturēt vai ari to nogalinās pārtikas dēļ. Un vēl baidījos, ka viņi man neļaus medīt. Negribēju dzīvot pie ļaudīm, kuri man neļaus medīt tad, kad to vēlos, vai kuri liks man darīt to, ko nevēlos, - Eila stāstīja.

Pēkšņi visas atmiņas par bailēm un uztraukumiem jaunajā sievietē izraisīja diskomforta izjūtu un nervozitāti. Piecēlusies kājās, viņa pie­gāja pie alas ieejas, tad, pastūmusi malā smago pretvēja priekškaru, izgāja laukā uz klints pārkares, kas alas priekšā izveidoja platu lieveni. Laukā bija auksts un debesis bija skaidras. Spožas zvaigznes mirdzēja pie tumši melnajām debesīm, to malas bija tikpat asas kā vēja brāzmas. Apskāvusi sevi ar rokām, Eila tās paberzēja un devās uz klintsradzes otru malu.

Sākdama drebēt no aukstuma, jaunā sieviete sajuta sev uz pleciem uzgulstam kažokādu un pagriezās pret Jondalaru. Viņš ieskāva Eilu savās rokās, un viņa piekļāvās vīrieša siltajam augumam.

Noliecies viņu noskūpstīt, vīrietis sacīja: - Ārā ir auksts. Nāc atpakaļ iekšā!

Eila Jāva ievest sevi alā, bet, pagājusi garām smagajam ādas priekš­karam, kuru jau kopš pirmās ziemas alā bija izmantojusi kā vējtveri, viņa apstājās.