Zemes bērni-3 Mamutu mednieki

Eila un Jondalars pamāja viņai pretim. Viņi bija divatā apsēdušies Vīnijai mugurā, un Skrējējs, piesiets striķī, skrēja nopakaļ; abi jaunieši atskatījās uz Lauvas apmetnes ļaudīm, kas bija laukā sapulcējušies vi­ņus pavadīt. Eila bija satraukta gan par gaidāmo atgriešanos ielejā, kas trīs gadus bija bijusi viņas mājas, gan vienlaikus sajuta pēkšņas bēdas par to, ka ir jāatstāj šie ļaudis, kurus viņa jau tagad uzskatīja par savu ģimeni.

Ridags, stāvēdams Nezijai pie vieniem sāniem, un Ragija - pie otriem, mājot ar roku, pieķērās pie mammas. Eila nespēja neievērot, cik šo bērnu starpā ir maza līdzība. Ragija bija miniatūra Nezijas kopija, bet otrs - pa pusei klana bērns, tomēr abi bērni tika audzināti kā brālis un māsa. Pēkšņi Eila atcerējās, ka Oga reizē ar savu dēlu Grevu bija barojusi ari Durku, abi puiši bija piena brāļi. Grevs bija īsts klana dēls, bet Durks - tikai pa pusei; atšķirība starp tiem abiem bērniem bija bijusi tikpat liela kā starp šiem te.

Piespiežot ar kājām un mainot pozu, Eila deva Vīnijai signālu; tā bija jaunās sievietes prasme, par kuru, vadot ķēvi, viņa gandrīz nemaz nedomāja. Pagriezušies viņi jāja augšup pa nogāzi.

Atpakaļceļš nebūt nesanāca tāda izpriecu izjāde, kādā viņi bija de­vušies prom no alas. Tagad viņi visu laiku jāja, nepētīdami nekādus blakusceļus, ne ari medību laukus, nebija ari nekādas agras apstāša­nās, lai atpūstos vai dalītos Baudas veltē. Izjājot no ielejas un cerot tur atgriezties, abi bija ievērojuši orientierus: kādus noteiktus klinšu atsegumus, augstienes, klinšu radzes, ielejas un ūdenstilpes, bet cits gadalaiks jau ielāgoto apkārtni bija mainījis.

Pa daļai arī veģetācija bija cita. Ari tās vēja pasargātās ielejas, kurās abi iepriekš bija apstājušies, ar ziemas iestāšanos bija kļuvušas svešādas un tagad likās nepazīstamas. Polārais bērzs un vītols bija zaudējuši visas lapas, un to kaulainie zari, trīcēdami vējā, šķita sarāvušies un nedzīvi. Turpretim skujkoki - baltegle, lapegle un klinšu priede - savās zaļi adatainajās, spilgtajās rotās slējās spirgti, lepni un diženi, un pat stepes vientuļās, vēja saliektās pundurpriedes salīdzinājumā ar citiem kokiem likās stingras. Bet pašas mulsinošākās izmaiņas bija notikušas ar pašu augsnes virskārtu, kur valdīja mūžīgais sasalums.

Toreiz mūžīgais sasalums - pastāvīgi sasalusi zeme - skāra jebkuru zemes garozas daļu, sākot no virsmas un beidzot pat ar dziļajiem pa­matiežiem, kas cauru gadu neatlaidās; toreizējo zemi, kas senatnē at­radās tālu uz dienvidiem no polārā reģiona, iespaidoja kontinenta lielie ledus blāķi, kas bija jūdzi, divas vai varbūt pat vēl augstāki. Sarežģītā klimata, zemes virsmas un pazemes apstākļu mijiedarbība radīja un uzturēja zemi sasalušu. Saule, stāvošs ūdens, veģetācija, zemes blīvums, vējš un sniegs - viss atstāja savu iespaidu.

Vidējā gada temperatūra bija tikai par dažiem grādiem zemāka nekā tā, kas vēlāk tiks nodēvēta par mērenajai klimata joslai atbilstīgu, un tas bija pietiekami, lai ļautu milzīgajiem ledājiem izlauzt ceļu tālāk uz dienvidiem un klāt zemi ar mūžīgā sasaluma slāni. Ziemas bija garas un aukstas, biežās vētras atnesa pamatīgu sniega kārtu un spēcīgus sniegputeņus, bet sniegs visas ziemas garumā sniga samērā reti, un daudzas dienas bija skaidras. Vasaras bija īsas, dažas dienas bija tik karstas, ka radīja maldinošu priekšstatu par jebkāda ledāja tuvumu, bet pārsvarā dienas bija apmākušās un vēsas, ari lietus nelija bieži.

Kaut arī zināma zemes daļa bija vienmēr sasalusi, mūžīgais sasa­lums nebija pastāvīgs, konstants stāvoklis, tas bija tikpat nepastāvīgs un mainīgs kā paši gadalaiki. Dziļā ziemā zeme bija viscaur sasalusi cieta, tā izskatījās pasīva, smaga un nedzīva, bet īstenībā nebija tā, kā izskatījās. Gadalaikiem mijoties, zeme atlaidās; tikai tajās vietās, kur augsne bija blīva, vai ēnainos nostūros, tā līdz galam neatkusa un pretojās maigajam vasaras siltumam, bet uz saulainām nogāzēm ar sausiem akmeņiem, kur bija maz veģetācijas, aktīvais zemes slānis atkusa vairāku pēdu dziļumā.

Tomēr padevīgais slānis bija tikai ilūzija. Zem augsnes dzelzs cietais ziemas tvēriens joprojām diktēja savus noteikumus. Necaurlaidīgais ledus slānis noturēja savas pozīcijas; piemirkusi augsne, smagie akmeņi un koki atkušņa un gravitācijas spēku ietekmē lēni pārvietojās, slīdēja un krita pa ūdens piemirkušo zemes virsmu, kas apakšā joprojām vēl bija sasalusi. Zemes kārtai sasilstot, parādījās lavīnas un iegruvumi, un, ja vasarā atkusušais ūdens nevarēja atrast noteku, izveidojās purvi, dumbrāji un jaunas ūdenstilpes.