Zemes bērni-3 Mamutu mednieki

Apmēram ielejas vidū ganījās mazs stepes zirgu bariņš. Viens no zirgiem iezviedzās, un Vīnija, pametusi ar galvu, atbildēja. Zirgu bars vēroja, kā atnācēji tuvojas, līdz tie pienāca pavisam tuvu klāt. Tad, sajuz­dami svešo cilvēku smaku, visi kā viens pagriezās un, dimdinādami kā­jas un mētādami astes, aizaulekšoja pa lēzeno nogāzi uz augstāk esošo stepi. Abi cilvēki, kas sēdēja Vīnijai mugurā, apstājās un vēroja zirgu došanos prom. To vēroja ari jaunais kumeļš, kas bija piesiets virvē.

Pacēlis galvu un izslējis ausis, Skrējējs tiem sekoja tiktāl, ciktāl to ļāva viņa pavada, pēc tam ar izstieptu kaklu un ieplestām nāsīm ap­stājās, noskatīdamies pakaļ savas sugas brāļiem. Uzsākot atkal ceļu pa ieleju, Vīnija viņam raidīja kārtīgu mammas zviedzienu, un kumeliņš paklausīdams pagriezās atpakaļ un sekoja tai.

Steidzoties augšup pa upi uz ielejas šaurāko galu, viņi redzēja, kā mazā upīte veido krasu pagriezienu ap klinšu izcilni un akmeņaino krastmalu labajā pusē. Otrā upes krastā atradās liela akmeņu, koka sanēšu, kaulu, ragu un dažādu ilkņu kaudze. Tur bija redzami arī ste­pes dzīvnieku skeleti, kurus palu ūdeņi bija aiznesuši sev līdzi lejup pa straumi un triekuši pret klints sienu.

Eila vairs nespēja sagaidīt. Noslīdējusi no Vīnijas muguras, viņa skrēja augšup pa stāvo, šauro taciņu garām sanestajai kaulu kaudzei uz klints sienas augšējo daļu, kur alas priekšā bija izveidojusies klints pārkare. Viņa jau gandrīz vai skriešus iemetās alā iekšā, bet pēdējā brīdī atguva savaldību. ŠI bija tā vieta, kur viņa tik ilgu laiku bija dzīvojusi viena pati un bija izdzīvojusi tikai tādēļ, ka ne uz mirkli neaizmirsa uzmanīties no iespējamām briesmām. Alas izmantoja ne tikai cilvēki. Iedama pa klintsradzi, viņa atsēja ap galvu apsieto lingu un pietupās, lai paceltu pāris akmeņu.

Ļoti piesardzīgi jaunā sieviete paskatījās alā. Viņa saredzēja vienīgi tumsu, bet deguns pazina sen dedzināta koka smaržu un daudz svai­gāku āmrijas muskusa smaku. Bet arī tā tomēr jau bija veca. Iegājusi alā, viņa ļāva acīm aprast ar krēslu un tad pavērās apkārt.

Eila juta, ka acīs sariešas asaras, un veltīgi centās tās apslāpēt. Te nu tā bija - viņas ala! Viņa bija pārnākusi mājās. Viss bija tik pazīstams, tomēr tagad šī vieta, kur viņa tik ilgi bija nodzīvojusi, izskatījās pa­mesta un vientulīga. Gaisma, kas iespīdēja pa dūmu izvades caurumu virs ieejas, apliecināja, ka viņai bijusi taisnība, un tuvāka alas izpēte lika jaunajai sievietei izbailēs noelsties. Alā bija īsts juceklis. Tajā bija ielauzušies vairāki dzīvnieki un visapkārt atstājuši savus pierādījumus. Eila uzreiz nespēja novērtēt, kādi bojājumi ir izdarīti.

Tad alas ieejā parādījās Jondalars, viņam sekoja Vīnija un Skrējējs. Arī ķēvei ala bija bijusi mājvieta un vienīgās mājas Skrējējam, līdz viņi nokļuva Lauvas apmetnē.

-    Izskatās, ka mums bijis kāds ciemiņš, - Jondalars ierunājās, ierau­dzījis postījumu apmērus. - Te nu gan viss ir pamatīgi sajaukts!

Smagi nopūtusies, Eila notrausa asaras. - Labāk tūlīt iekurināšu uguni un aizdegšu lāpas, lai varētu apzināt postījumu apmērus. Bet vispirms tomēr atbrīvošu Vīniju, lai viņa varētu atpūsties un doties ganībās.

-     Vai tu domā, ka mums vajadzētu zirgiem ļaut brīvu vaļu? Skrējējs jau gatavojās sekot zirgu baram. Varbūt labāk tomēr viņus piesiet? - Jondalaru māca ļaunas priekšnojautas.

-    Vīnija vienmēr ir augusi brīvā vaļā, - Eila sašutusi protestēja. - Es nevaru viņu piesiet. Vīnija ir mana draudzene. Viņa dzīvo kopā ar mani no savas brīvas gribas. Reiz viņa devās dzīvot pie zirgu bara, kad bija vajadzīgs ērzelis, un toreiz man ļoti viņas pietrūka, nezinu, ko būtu darījusi, ja man nebūtu bijis Mazulis. Bet viņa atgriezās. Vīnija paliks, un, kamēr viņa paliks, arī Skrējējs nekur neies, vismaz tik ilgi, kamēr nebūs pieaudzis. Mazulis mani pameta, ari Skrējējs var aiziet, tieši tāpat kā bērni atstāj mātes pavardu. Bet zirgi atšķiras no lauvām. Manuprāt, ja Skrējējs kļūs par draugu - kā Vīnija, viņš varētu palikt.

Jondalars pamāja. - Nu labi. Tu jau viņus pazīsti labāk nekā es. - Galu galā Eilai taču bija pieredze. Kad runa bija par zirgiem, viņa izrā­dījās vienīgā lietpratēja. - Nu tad es iekuršu uguni, kamēr tu noņemsi mantas no Vīnijas.

Dodoties uz to vietu, kur Eila parasti bija glabājusi iekuru un malku, pats nemaz neapzinādamies, cik labi viņš bija šo alu iepazinis tajā īsajā vasaras laikā, ko bija šeit pavadījis kopā ar Eilu, Jondalars prātoja, kā varētu iedraudzēties ar Skrējēju. Jaunais Zelandoni vīrietis joprojām vēl pilnībā neizprata, kā Eila, jājot ķēvei mugurā, sazinājās ar Vīniju, lai tā skrietu turp, kur sieviete to gribēja, un paliktu tuvumā, kaut arī brīvi varēja doties projām. Varbūt viņš pats to nekad neiemācīsies, bet ļoti vēlējās pamēģināt. Tomēr, kamēr viņš vēl nav to iemācījies, nenāktu par ļaunu turēt Skrējēju pavadā, vismaz ceļojot pa tām vietām, kur varētu būt ari citi zirgi.