Zemes bērni-3 Mamutu mednieki

Gadalaiku mijā aktīvais zemes slānis virs sasalušā atkal sasala, bet tā aukstais un ledainais izskats slēpa sevī pukstošu un nemierpilnu sirdi. Šīs radikālās pārmaiņas un spiediena svārstības izraisīja zemes šūpošanos, grūdienus un ļodzīšanos. Sasalušajā zemē parādījās plaisas un spraugas, kas aizpildījās ar ledu, un, lai mazinātu spiedienu, radās ledus ķīļi. Zemes spiediens aizpildīja bedres ar dubļiem un lika smalka­jām nogulām pacelties virspusē - šie veidojumi izskatījās pēc sanesu augoņiem un čulgām. Sasalušajam ūdenim atkūstot, radās dubļaini le­dus kalni, kas pacēlās no dumbrainajām zemienēm, sasniedzot divsimt pēdu augstumu un stiepjoties vairākus simtus pēdu plašumā.

Eila un Jondalars, atgriežoties viņu stepē, atklāja, ka ainavas reljefs ir mainījies un viņu ievērotās ceļa zīmes var aizvest uz nepareizo pusi. Dažas mazas upītes, kuras viņi bija ielāgojuši kā orientieri, bija vispār pazudušas. Augštecē tās bija aizsalušas un lejtecē - izsīkušas. Ledus kalni bija parādījušies tādās vietās, kur agrāk nekad nebija bijuši, tie bija izauguši no vasaras laikā izveidotajiem purviem un dumbrainajām zemienēm, kur blīvais smalkas struktūras augsnes pamats bija slikts ūdens novadītājs.

Koku audzes bija izvietojušās uz talikiem - nesasalušas zemes sa­liņām, kuras ieskāva mūžīgais sasalums; tas dažkārt radīja maldinošu mazas ielejas iespaidu, kādu viņi neatcerējās iepriekš redzējuši.

Jondalars nepārzināja šo teritoriju un vairākkārt paļāvās uz Eilas atmiņu, kas šķita labāka. Kad Eila pati nebija par savu atmiņu pārlie­cināta, viņa paļāvās uz Vīniju. Ķēve jau vairākas reizes bija pārveduši jauno sievieti mājās, un likās, ka tā zina, uz kurieni iet. Brīžiem abi jāja Vīnijai mugurā, citreiz pamīšus, vai arī abi gāja kājām, ļaudami zirgam atpūsties; tā viņi virzījās uz priekšu, līdz bija spiesti ierīkot apmetni nakšņošanai. Jaunieši to izveidoja vienkāršu - ar mazu ugunskuru, zvēr­ādas telti un guļamādām. Uzvārījusi kaltētu savvaļas graudu putru, Eila vēl uzlēja karstu zāļu tēju.

No rīta, kravājot mantas, viņi iedzēra karstu zāļu tēju un pa ceļam uzēda kaltētas gaļas šķēles un ogas, kas bija sajauktas kopā ar taukiem un izveidotas mazās kūciņās. Izņemot zaķi, kas pēkšņi izlēca viņiem ceļā un ko Eila ar lingu notrieca, viņi nemedīja. Bet jaunieši iemanījās papildināt Nezijas dotos pārtikas krājumus ar taukvielām bagātajām un barojošajām klinšu priežu čiekuru sēklām, kuras viņi savāca pa ceļam; iemesti ugunskurā, čiekuri ar paukšķi atvērās.

Tā kā apkārtne pakāpeniski mainījās, kļūstot klinšaināka un nelī­dzenāka, papildinoties ar aizām un stāvām kanjona sienām, Eila izjuta arvien pieaugošāku satraukumu. Apkārtne sāka šķist pazīstamāka, tā izskatījās kā tā teritorija, kas atradās dienvidos un rietumos no viņas ielejas. Kad Eila ieraudzīja nogāzi ar īpaši izteiktām noslāņojuma krā­sām, jaunās sievietes sirds priekā salēcās.

-Jondalar! Skaties! Vai redzi? - Eila iesaucās, rādīdama uz to. - Mēs jau gandrīz esam klāt!

Pat Vīnija likās patīkami satraukta un bez mudināšanas pielika soli. Eila meklēja vēl vienu pazīstamu pieturas punktu - uzkrītošas formas klinšu radzi, kas viņai atgādināja pie zemes pieplakušu lauveni. Kad viņa atrada to, abi pagriezās uz ziemeļiem, līdz nonāca pie stāvas nogāzes malas, kas bija nokaisīta ar granti un akmeņiem. Apstājušies viņi pavērās pāri nogāzes malai. Tur, apakšā, uz austrumiem plūda maza upīte, tā saulē vizuļoja, šļakstīdamās pāri akmeņiem. Nokāpuši no zirga muguras, jaunieši uzmanīgi devās lejā. Šķērsojot upi, zirgi apstājās un padzērās. Eila atcerējās savu bijušo taku pāri upei - bija jāiet pa akmeņiem, kas slējās ārā no ūdens, pa kuriem ar platiem lēcieniem varēja nokļūt otrā krastā. Sasniegusi otru upes krastu, ari jaunā sieviete padzērās.

- Ūdens šeit ir salds. Skaties, cik tas ir dzidrs! - viņa iesaucās. - Tas nemaz nav dubļains. Skaidri var saskatīt upes dibenu. Paskaties, Jon­dalar! Zirgi ir atgriezušies ielejā! - Jondalars sirsnīgi pasmaidīja par Eilas eksaltēto sajūsmu un, ieraudzījis pazīstamo, garo ieleju, arī pats piedzīvoja līdzīgas, nedaudz piezemētākas mājās pārnākšanas izjūtas. Saltie vēji un stepes aukstums šajā aizsargātajā ielejā bija jūtami daudz mazāk, šur tur pat varēja redzēt kokos palikušas vasaras lapu paliekas. Kraujas nogāze, pa kuru viņi tikko bija nokāpuši, krasi pārvērtās stāvā klinšu sienā, aizstiepjoties pa ielejas kreiso pusi. Gar upes pretējā krasta malu auga plata krūmāju un koku josla; tālāk tā pakāpeniski kļuva arvien retāka, līdz pārvērtās zeltainas kūlas pļavā, kas viļņojās pēc­pusdienas saulē. Labajā pusē lēzens lauks ar augstu zāli, kas sniedzās līdz jostasvietai, pa lēzenu nogāzi pakāpeniski ieveda stepē, bet tad sašaurinājās, un ielejas tālākajā galā slīpums kļuva arvien stāvāks, līdz pārvērtās par vēl vienas šauras aizas sienu.