Zemes bērni-3 Mamutu mednieki

Mamuts bija atbildīgs par pasākuma laika plānošanu. Vecais pareģis bija meistars uz dramatisku efektu radīšanu, viņam piemita talants uzminēt pareizo bridi - tur slēpās viņa talanta otra puse. Eila sajuta piesitienu pie sava pleca. Tas bija signāls, ko viņa bija gaidījusi. Vienā rokā viņai atradās dzelzs pirīta gabals, bet otrā - krama akmens; uz zemes, jaunajai sievietei priekšā, bija sakrauta maza čupiņa ar uguns zāles pūkām. Mītnes piķa melnajā tumsā Eila aizvēra acis, ievilka dziļi elpu un tad sasita kopā dzelzs pirītu ar krama gabalu.

Uzliesmoja liela dzirkstele; absolūti melnajā tumsā kādu labu bridi neliela liesmiņa apspīdēja uz zemes notupušos jauno sievieti, kas ap­metnes ļaudis izraisīja pārsteiguma pilnas elsas un sajūsminātus izsau­cienus. Tad liesmiņa izdzisa. Eila vēlreiz sāšķlla kopā akmeņus, šoreiz daudz tuvāk iekuram, kuru bija sagatavojusi. Dzirkstele iekrita ātri uzliesmojošā materiālā. Eila pieliecās tuvāk un uzpūta liesmu, un jau nākamajā mirkli tā spilgti iedegās; jaunā sieviete izdzirdēja tādus sa­jūsmas un izbrīna izsaucienus kā ak! un o!.

No tuvākās malkas kaudzes viņa piemeta ugunij nelielas skaidas un, kad tās aizdegās, ari lielākus zarus un iekuru. Tad apsēdusies Eila vēroja, kā Nezija iztīra no pavarda pelnus un dubļus un pārliek aizdegto liesmu pavardā. Pieregulēdama dūmeņa aizbīdni, kas noteica vilkmi, Nezija sāka dedzināt kaulus. Apmetnes ļaužu uzmanība tika piesaistīta šim procesam, bet, kad pavards aizdegās, viņi saprata, cik tam bijis vajadzīgs īss laiks. Tas tik bija brīnums! Ko gan Eila izdarīja tādu, ka uguns tik ātri aizkūrās?

Pavicinājis Runas vāli, Taluts to trīsreiz piesita pie zemes. - Nu? Vai tagad vēl kādam ir iebildumi par to, ka Eila pieder pie Lauvas apmetnes un Mamutu cilts? - vadonis jautāja.

-     Vai viņa mums parādīs, kā to brīnumu izdarīt? - Frabeks prasīja.

-    Viņa ne tikai parādīs, bet ari apsolīja iedot katram mūsu apmetnes pavardam pa vienam uguns akmenim, - Taluts atbildēja.

-     Man vairs nav iebildumu, - Frabeks noteica.

Eila un Jondalars pārmeklēja savas ceļasomas un savāca kopā visus dzelzs pirīta gabalus, ko bija paņēmuši līdzi, un izlasīja sešus labākos. Iepriekšējā vakarā Eila bija par jaunu iekūrusi visus apmetnes pavardus, rādīdama, kā tas darāms, bet, tā kā bija jau vēls un jaunā sieviete bija nogurusi, akmeņu meklēšanu pa somām viņi bija atlikuši uz nākamo dienu.

Atrodoties uz gultas, seši pelēcīgi dzelteni, ar metālisku spīdumu apveltīti akmeņi izveidoja pavisam niecīgu kaudzīti, tomēr tikai viens tāds akmens bija noteicis Eilas pieņemšanu ciltī, nevis noraidīšanu. Paskatoties uz šiem akmeņiem, neviens nekad neuzminētu, kāda maģija slēpjas to dvēselē.

Paņēmusi tos rokās, Eila paskatījās uz Jondalaru.

-Ja visi pārējie gribēja mani pieņemt, kāpēc viņi pieļāva to, ka viena cilvēka dēļ mani nepieņemtu? - viņa jautāja.

-     īsti nezinu, - Jondalars atbildēja, - bet tādā noslēgtā ļaužu grupā kā šī citam ar citu ir jāsadzīvo. Ja dažam labam kāds cits patiešām nepatīk, tas var izraisīt sliktu gaisotni visā apmetnē, īpaši jau tad, ja laikapstākli liek ilgstoši visiem uzturēties vienā telpā. Tas var beigties ar to, ka ļaudis sadalīsies divās grupās, strīdi var novest pie kautiņiem, kādu var savainot vai pat notikt vēl kas ļaunāks. Tas provocēs dusmas un atriebību. Dažkārt tādos gadījumos vienīgā izeja ir sadalīt apmetni divās daļās… vai likt samaksāt augstu sodu un aizsūtīt nemiera cēlāju projām…

Jondalara pierē iegūla sāpju rieva, kad viņš uz brīdi aizvēra acis, un Eila nesaprata, kas bija izraisījis šādas sāpīgas atmiņas.

-    Bet Frabeks un Krouzija visu laiku strīdas, un ļaudīm tas nepatīk, - Eila bilda.

-    Pārējā apmetne jau to zināja, pirms piekrita viņus šeit pieņemt, vai vismaz nojauta. Ikvienam toreiz bija iespēja pateikt nē, tāpēc nevienu nevar par to vainot. Tiklīdz esi kaut kam piekritis, tev ar šo situāciju ir jātiek galā un jāsamierinās, jo zini, ka ziema kaut kā jāpārdzīvo. Vasarā ir daudz vieglāk šo to pamainīt.

Eila pamāja. Jaunā sieviete vēl joprojām nebija īsti pārliecināta, vai Jondalars vēlas, ka viņa kļūst par vienu no šiem ļaudīm, bet paraugde­monstrējumi ar uguns akmeni bija viņa ideja un tā izdevās. Abi kopā devās uz Lauvas pavardu, lai izdalītu dzelzs pirītus. Taluts un Talija bija iegrimuši dziļā sarunā. Arī Nezija un Mamuts ik pa laikam tajā piedalījās, tomēr viņi vairāk klausījās nekā izteicās.

-    Lūk, šeit ir tie uguns akmeņi, kurus biju solījusi, - Eila ierunājās, kad pārējie bija pamanījuši viņas klātbūtni. - Varat tos šodien izdalīt.

-    Ak nē, - Talija atbildēja, - tikai ne šodien. Pataupi tos ceremonijai. Tieši šobrīd mēs par to runājām. Uguns akmeņi būs daļa no tavām dā­vanām. Mums ir jāizlemj, kāda ir to akmeņu vērtība, lai varam saplānot, kādas vēl dāvanas būs nepieciešamas. Uguns akmeņiem droši vien jau pašiem par sevi ir liela vērtība, bet tos varēs izmantot arī tirdzniecības nolūkiem, un tie tev piešķirs augstu stāvokli.

-    Kas par dāvanām? - Eila jautāja.