Zemes bērni-3 Mamutu mednieki

Frabeks zināja, ka tieši viņš bija iemesls nepatīkamajai scēnai. Viņš bija pierādījis, ka ir pietiekami svarīga personība, lai neielaistu Eilu savā ciltī, bet tik ļoti bija sadusmojis lielo vadoni… nekad agrāk Frabeks viņu tādu nebija manījis; bija nedaudz biedējoši redzēt milzīgo, lācim līdzīgo būtni tik saniknotu. Taluts varēja mierīgi pacelt Frabeku gaisā un pārlauzt uz pusēm. Sliktākajā gadījumā vadonis varēja likt viņam aiziet. Tādā gadījumā - cik gan ilgi viņam izdotos pie sevis noturēt augsto stāvokli ieņemošo sievu?

Par spīti apvaldītajām dusmām, Taluts pret Frabeku izturējās ar daudz lielāku cieņu, nekā līdz šim vīrietis bija radis. Viņa izteikumi netika ignorēti vai atmesti.

- Nav svarīgi, cik tavi iebildumi ir pamatoti, - Taluts saltā balsī turpināja. - Es uzskatu, ka Eilai piemīt daudz neparastu talantu, kas mūsu apmetnei nestu labumu. Tu to esi apstrīdējis un apgalvo, ka Eilai nav nekā vērtīga, ko mums piedāvāt. Nezinu, ko vēl tādu vajadzētu piedāvāt, lai kāds to neapstrīdētu, ja vien vēlētos…

-    Talut, - Jondalars viņu pārtrauca, - piedod, ka tevi pārtraucu, ka­mēr tev rokās ir Runas vāle, bet es zinu ko tādu, ko neviens nevarēs apstrīdēt.

-    Tiešām?

-    Jā. Vai drīkstu parunāt ar tevi divatā?

-     Talij, vai paturēsi nūju? - Taluts palūdza un kopā ar Jondalaru devās uz Lauvas pavarda pusi. Abus vīrus pavadīja ziņkārīga balsu mur­doņa.

Piegājis pie Eilas, Jondalars kaut ko viņai pateica. Jaunā sieviete pa­māja ar galvu, nolika zemē Ridagu un aizsteidzās uz Mamuta pavardu.

-    Talut, vai vari apdzēst uguni visos pavardos? - Jondalars jautāja.

Taluts sarauca pieri. - Visos pavardos? Arā ir auksts un vējains. Tādā

gadījumā iekšā drīz vien kļūs vēss.

-     Zinu, bet tici man, tas būs tā vērts. Lai Eila efektīgi nodemons­trētu savu prasmi, nepieciešama pilnīga tumsa. Aukstums šeit nebūs uz ilgu laiku.

Atgriezās Eila, nesdama rokā pāris akmeņu. Taluts paskatījās no Jon­dalara uz jauno sievieti un tad atkal uz Zelandoni vīru. Pēc tam piekrītot palocīja galvu. Uguni jau vienmēr varēja iekurt no jauna, kaut arī tas prasīja zināmas pūles. Aizgājis atpakaļ pie ēdiena gatavošanas pavarda, Taluts uz pāris vārdiem pasauca Taliju. Norisinājās neliela diskusija, kurā tika iesaistīts arī Mamuts, tad Talija aprunājās ar Barzeku. Barzeks pamāja Druvezam un Danugam, visi trīs uzvilka biezās jakas, paņēma lielus, pītus grozus un devās laukā.

Ļaudis satraukti sarunājās. Apmetnes iemītnieki gaidīja, ka notiks kaut kas neparasts, viņiem bija tāda pati sajūta kā pirms kādas svarīgas ceremonijas. Viņi nebija gaidījuši slepenas konsultācijas un noslēpumai­nus paraugdemonstrējumus.

Barzeks ar jaunajiem puišiem ātri atgriezās, viņu grozi bija pilni ar šķidriem dubļiem. Tad, paskatījušies uz mītnes pašu tālāko galu, uz Sumbra pavardu, viņi sāka apdzēst visus pavardus pēc kārtas, uzlejot tiem virsū dubļu kārtu. Apmetnes ļaudis sāka nervozēt, kad saprata, kas notiek.

Kad visi mazie pavardi bija apdzēsti un zemes būda sāka slīgt tumsā, ļaudis pārtrauca sarunas un mītnē iestājās klusums. Šajā rimtajā mierā aiz būdas sienām bija dzirdamas daudz skaļākas vēja gaudas; caurvējš zēģelēja vēl saltāk un piepūta telpu ar ļaunu vēstošu saltumu. Uguns tika mīlēta un godāta, tā tika uzskatīta par neatņemamu dzīves sastāv­daļu; ieraugot apdzēšam visus pavardus, ļaudis zināja, ka viņu dzīvība ir atkarīga no uguns.

Beidzot bija palicis pēdējais - ēdiena gatavošanas lielais pavards. Tad, ļaudīm noelšoties, Taluts palocīja galvu, un Barzeks, nojauzdams kulminācijas momentu, apslāpēja ari šo pēdējo pavardu, bet Eila jau bija sagatavojusi visus uguns iekuršanas materiālus.

Vienā bridi mītne iegrima pilnīgā tumsā. Tā nebija vienkārši gaismas nodzišana, tā bija piķa melna tumsa. Smacējoša, bezkompromisa, ab­solūti melna tumsa piepildīja katru būdas kaktu. Nebija ne zvaigžņu, ne mirdzošu debess ķermeņu, ne ari perlamutra krāsā vizošu mākoņu. Ja ar roku tiktu aizklātas acis, tad šo kustību nevarētu pamanīt. Nebija redzams ne telpas lielums, ne ēnas, ne tumši silueti uz melna fona. Redzes spēja bija zaudējusi jebkādu vērtību.

Ieraudājās kāds bērns, kuru māte apklusināja. Būdā bija dzirdama cilvēku elpošana, kāju šļūkāšana un klepošana. Kāds klusi ierunājās, un kāda cita balss ar sulīgu baritonu tai atbildēja. Mitekli bija jūtams spēcīgs apdegušu kaulu smārds, bet tas sajaucās ar milzum daudz ci­tām smakām, smaržām un aromātiem: apstrādātu zvērādu, gatavoto un uzglabāto ēdienu, zāļu paklājiņu, kaltētu tēju, cilvēku ķermeņu iz­garojumiem, kāju smakas un siltas elpas vēsmām.

Visi apmetnes ļaudis, sēdēdami tumsā, gaidīja. Nebija jau tā, ka viņi būtu nobijušies, bet nobažījušies gan. Likās, ka jau pagājis ilgs laika sprīdis, un ļaudis sāka palikt nemierīgi. Kam bija vajadzīgs tik ilgs laiks?