Zibens zaglis

Atsitu to ar roku un izrāvu zobenu. Kustonis lēca man virsū, bet es to paspēju pārcirst uz pusēm.

Jau grasījos pats sevi sveikt, kad uz plaukstas pama­nīju lielu, sarkanu, sulojošu švīku, no kuras kūpēja dzel­teni garaiņi. Skorpions tomēr bija paguvis iedzelt.

Ausīs man sāka dunēt. Acis aizmiglojās. Ūdens — man iešāvās prātā. Tas mani jau bija dziedējis.

Nosteberēju līdz strautam un iemērcu plaukstu ūdenī, bet labāk nekļuva. Inde bija par daudz stipra. Gar acīm metās tumšs. Vairs īsti neturējos kājās.

Sešdesmit sekundes, Lūka teica.

Vajadzēja tikt atpakaļ līdz nometnei. Ja saļimšu te­pat, manas miesas aprīs kāds briesmonis. Neviens un nekad neuzzinās, kas noticis.

Kājas bija kā ar svinu pielietas. Piere kaisa. Klupšus krišus klumburēju uz nometni. No kokiem atšķīrās nim­fas.

—   Palīdziet, — es nogārdzu. — Lūdzu…

Divas paķēra mani aiz rokām un vilka uz priekšu. Atceros, ka tiku līdz norai, kāds vecākais kliedza pēc pa­līdzības, kentaurs pūta gliemežvāka taurē.

Tad viss ieslīga tumsā.

Pamodos ar salmiņu mutē — caur to sūcu kaut ko, kas garšoja pēc šķidriem šokolādes cepumiem. Nektārs.

Pavēru plakstus.

Pussēdus gulēju Lielās mājas slimnieku istabā, labā roka bija nosaitēta resna kā vāle. Kaktā sardzē stāvēja Args. Blakus sēdēja Anabeta, turēdama manu nektāra glāzi un ar dvieli susinādama man pieri.

—   Atkal viss no sākuma, — teicu.

—   Tu, stulbais, — Anabeta atsaucās, kamdēļ uzreiz nopratu, ka viņa ir pārlaimīga, redzot mani nākam pie samaņas. — Kad tevi atradām, tu jau biji galīgi zaļš un gandrīz jau pelēks. Bez Hīrona daktermākslas…

—   Nu, nu, — atskanēja Hīrona balss. — Zināmi no­pelni pierakstāmi arī Persija stiprajam organismam.

Kentaurs sēdēja pie gultas kājgaļa savā cilvēka paskatā, tāpēc jau viņu netiku uzreiz pamanījis. Ķer­meņa apakšdaļa bija ieburta ratiņkrēslā, augšdaļa — ieģērbta kreklā ar kaklasaiti un mētelī. Hīrons smaidīja, bet no vaiga bija izmocīts un bāls — tāds pats kā senāk, kad augu nakti bija nosēdējis, labodams latīņu valodas mājasdarbus.

—   Kā jūties? — viņš noprasīja.

—   It kā visas iekšas būtu sasaldētas un pēc tam iz­ceptas mikroviļņu krāsnī.

—   Labs salīdzinājums, ņemot vērā, ka runa ir par zemes skorpiona indi. Un tagad, ja vien spēj, izstāsti, kas tieši notika.

Ik pa laiciņam iestrēbdams malciņu nektāra, izstās­tīju visu pēc kārtas.

Istabā iestājās ilgs klusums.

—   Es nespēju noticēt, ka Lūka… — Anabetas balss apsīka. Tad viņas sejā iezagās dusmas un žēlums. — Jā. Jā. Es spēju gan. Lai pār viņu krīt dievu lāsts… No tā ce­ļojuma viņš atgriezās pilnīgi pārvērties.

—  Tas jādara zināms Olimpā, — Hīrons nomurmi­nāja. — Došos turp tūliņ pat.

—     Lūka ir uz brīvām kājām, — es atgādināju.

—   Man jādzenas viņam pakaļ.

Hīrons pakratīja galvu. — Nē, Persij. Dievi…

—     Kronu negribēs pat pieminēt, — es atcirtu.

—   Zevs pasludināja šo tematu par slēgtu!

—   Persij, es zinu, ka ir grūti. Bet nedrīkst pa kaklu, pa galvu dzīties pēc atmaksas. Tu neesi tam gatavs.

Man tāda runāšana nepatika, lai gan pa daļai sa­pratu, ka Hīronam ir taisnība. Pietika uzmest skatu ro­kai, un bija skaidrs, ka vicināt zobenu es tik drīz vis ne­varēšu. — Hīron… tas, ko jums pareģoja orākuls… tas bija par Kronu, vai ne? Vai tur bija par mani? Un par Anabetu?

Hīrons nervozi ieblenza griestos. — Persij, man ne­klājas…

—   Jums vēlēts ar mani to neapspriest, ja?

Kentaura skats bija līdzjūtīgs, bet skumjš. — Tu,

bērns, būsi dižens hērojs. Es darīšu, ko spēšu, lai tevi ap­mācītu. Taču, ja pareizi spriežu par to, kas tevi sagaida…

Virs galvas nogranda pērkons, sadrebinot logu rūtis.

—    Labi jau, labi! — Hīrons izsaucās. — Lai būtu!

Viņš izgrūda piktu nopūtu. — Dieviem, Persij, ir

pašiem savi apsvērumi. Nav labi pārāk daudz zināt par to, kas tev stāv priekšā.

—  Nevar taču vienkārši tupēt klēpī saliktām rokām, — es aizrādīju.

—    Mēs nesēdēsim, — Hīrons nosolījās. — Bet tev gan jāuzmanās. Krons grib, lai tu ārdies. Viņš grib sapostīt tavu dzīvi, apmiglot tavu prātu ar bailēm un dusmām. Nevajag viņam izpatikt. Pacietīgi vingrinies. Gan tavs laiks pienāks.

—   Ja es tik ilgi nodzīvošu.

Hīrons uzlika plaukstu man uz potītes. — Tev vaja­dzēs paļauties uz mani, Persij. Dzīvosi. Bet vispirms iz­lem, kādu ceļu iesi turpmākajā gadā. Es tev nevarēšu pateikt priekšā pareizo atbildi… — Man gan radās iespaids, ka viņam pašam šajā jautājumā ir visai strikts viedoklis un kentaurs visiem spēkiem valdās, lai nenāktu talkā ar padomu. — Bet tev jāizšķiras — uz cauru gadu palikt Pusdievu nometnē vai atgriezties mirstīgo pasaulē, mācīties septītajā klasē un šurp braukt vasarā. Apdomā. Kad pārradīšos no Olimpa, tu man pateiksi.

Gribēju iebilst, gribēju vēl visu ko jautāt. Bet Hīrona sejā bija lasāms, ka saruna beigusies, — viņš bija izpau­dis visu, ko varēja.

—   Atgriezīšos, cik drīz vien iespējams, — Hīrons solīja. — Args tevi te pieskatīs.

Viņš paraudzījās uz Anabetu. — Ā, un tu, mīļā… ko­līdz esi gatava… viņi jau ir klāt.

—   Kas ir klāt? — es gribēju zināt.

Neviens man neatbildēja.