Zibens zaglis

Hīrons izstūmās no istabas. Dzirdēju krēsla riteņus pa diviem reizē prātīgi būkšķināmies lejup pa lieveņa pakāpieniem.

Anabeta pētīja ledus gabaliņus manā glāzē.

—   Kas vainas? — es apvaicājos.

—    Nekas. — Viņa nolika glāzi uz galda. — Es… vienkārši liku aiz auss kaut ko, ko tu man teici. Tev… mmm… vēl kaut kas vajadzīgs?

—   ļā. Palīdzi man piecelties. Gribu iet laukā.

—   Persij, tas nu gan nav prātīgi.

Izslidināju kājas no gultas. Anabeta mani uzķēra, iekams sabruku uz grīdas. Uzbrāzās šķebīgs nelabuma vilnis.

Anabeta iesaucās: — Vai es neteicu?

—   Man nekas nekaiš, — es nepiekāpos. Negribēju gulēt gultā kā tāds invalīds, kamēr Lūka kaut kur gudro, kā iznīcināt Rietumu pasauli.

Izdevās paspert soli. Tad vēl vienu, jo Anabeta man kalpoja par balstu. Args nāca līdzi, bet turējās pa ga­balu.

Kad tiku līdz lievenim, seju man klāja sviedru lāses. Vēderā viss bija sažņaudzies ciešos mezglos. Tomēr kaut kā nomēroju visu ceļu līdz margām.

Laukā krēsloja. Nometne bija kā izmirusi. Namiņi tumši, volejbola laukums tukšs. Ezera virsmu nevagoja neviena laiva. Aiz kokiem un zemeņu laukiem pēdējos saules staros vizēja Longailendas šaurums.

—   Ko tu iesāksi? — Anabeta pajautāja.

—   Nezinu.

Pastāstīju, ka Hīrons, manuprāt, grib, lai palieku te cauru gadu, jo tad man varēs vairāk iemācīt, bet es nezi­nāju teikt, vai pats ko tādu gribu. Atzinos, ka man nepa­tiktu atstāt viņu vienu — tas ir, divatā ar Klarisu…

Anabeta saknieba lūpas un tad klusu teica: — Es braukšu mājās, Persij.

Iepletu acis. — Tas ir kā — pie tēta?

Viņa norādīja uz Pusdievu kalna kori. Līdzās Talijas priedei, turpat pie nometnes burvju robežas, bija nojau­šamas kādas ģimenes aprises: divi mazi bērni, sieviete un gara auguma vīrs gaišiem matiem. Visi it kā kaut ko gaidīja. Vīrietim rokās bija mugursoma — ļot līdzīga tai, ko Anabeta pievāca Denveras akvaparkā.

—    Kad pārradāmies, es viņam aizrakstīju, — Ana­beta sacīja. — Kā tu teici. Rakstīju, ka… ka atvainojos. Ka es labprāt līdz nākamvasarai dzīvotu mājās, ja viņš to joprojām gribētu. Un viņš atbildēja uz karstām pēdām. Nospriedām… pamēģināsim vēl vienu reizi.

—   Tur vajadzēja dūšu.

Viņa saknieba lūpas. — Un tu taču skolā nepasāksi neko stulbu, ko? Vismaz… vismaz iepriekš nepadevis man ziņu caur īrisu?

Izmocīju smaidu. — Neiešu pats meklēt nepatikša­nas. Līdz šim viss parasti noticis tāpat.

—   Kad nākamvasar atgriezīšos, — viņa teica, — sadzīsim pēdas Lūkam. Paprasīsimies, lai mūs sūta ceļā ar tādu uzdevumu, bet, ja neatļaus, aizmuksim un tik un tā visu nodarīsim. Sarunāts?

—   Izklausās pēc plāniņa, ar ko lepotos pati Atēna.

Anabeta pastiepa roku. Es to paspiedu.

—    Uzvedies prātīgi, burbuļgalva, — viņa sacīja. — Turi acis vaļā.

—   Tu tāpat, gudrīt.

Noskatījos, kā viņa uzkāpj kalnā pie ģimenes. Ne­veikli apskāvusi tēvu, viņa pēdējoreiz atskatījās uz ieleju, pieskārās Talijas priedei un tad ļāvās aizvesties pāri ko­rei — uz mirstīgo pasauli.

Pirmoreiz es nometnē sajutos pa īstam vientuļš. Pa­vēros uz Longailendas šaurumu, un prātā man atausa tēva vārdi. Jūrai nepatīk, ka to valda.

Izšķīros.

Tad iedomājos — nez, ja Poseidons skatās, vai viņš manu izvēli atbalstītu?

—   Es atgriezīšos nākamvasar, — nosolījos. — Tik­mēr turēšos pie dzīvības. Galu galā, esmu taču tavs dēls. — Palūdzu, lai Args man palīdz tikt līdz trešajam namiņam — vajadzēja sakravāt somas mājupceļam.

P A T E I C IBA $

Ja palīgā nebūtu nākuši neskaitāmi drosminieki, līdz brīdim, kad sadūšojos šo stāstu izdot grāmatā, bries­moņi mani būtu noslaktējuši jau nez cik reižu. Lai pal­dies manam vecākajam dēlam Heilijam Maiklam, stāsta pirmajam lasītājam; manam jaunākajam dēlam Patrikam Džonam, kas sešu gadu vecumā ir mūsu ģimenes prātīgākais loceklis; un manai sievai Bekijai, kas pacieš vīra daudzās garās Pusdievu nometnē pavadītās stundas. Lai paldies arī maniem vidusskolu Betas kluba kadru korpusam — ekspertiem Trevisam Stollam, tik gudram un straujam kā Hermejs; K. K. Kelogai, tik iemīļotai kā Atēna; Elisonai Bauerei, tik asredzīgai kā medniece Artemīda; un misis Mārgaretai Floidai, vidusskolas angļu valodas un literatūras viedajai un laipnajai pareģei. Lai cieņas apliecinājumi arī profesoram Egbertam Dž. Bakeram, tik neparastam klasikas pārzinātājam; Nensijai Gaitai, aģentei summa cum laude; Džonatanam Bērnhemam, Dženiferai Beseri un Sārai Hjūzai — par ticību Persijam.

Murgs sākās, lūk, kā.

Stāvēju uz izmirušas ielas kādā piejūras mazpilsētiņā. Bija nakts vidus. Plosījās vētra. Vējš un lietus pluinīja gar ielas malu sastādītās palmas. Abpus ielai rindojās mājas ar sārtu un dzeltenu apmetumu un aizslēģotiem logiem. Kvartālu tā­lāk, aiz hibisku krūmāju joslas, vārījās okeāns.

Florida, es nodomāju, pats nesaprazdams, kā gan man tas zināms. Floridu es nebiju ne acīs redzējis.

Tad padzirdēju pret asfaltu klidzināmies nagus. Pagrie­zies ieraudzīju šurp pilnā ātrumā jožam savu draugu Groveru.

Nūjā, es teicu — nagus.