Zibens zaglis

—   Tu esi tikpat traks kā Arējs.

Lūkam iegailējās acis. — Arējs ir muļķis. Tā arī ne­apjēdza, kas tas par saimnieku, kuram viņš kalpo. Būtu man vairāk laika, es tevi apskaidrotu, Persij. Bet bīstos, ka tu tik ilgi nenodzīvosi.

Skorpions jau rāpās augšup pa bikšu staru.

Noteikti vajadzēja būt kādai izejai. Ja vien būtu laiks apdomāties.

—   Krons, — es teicu. — Lūk, kam tu kalpo.

Uzvēdīja dzestrums.

—    Labāk uzmanies, piesaukdams vārdus, — Lūka brīdināja.

—   Krons tev lika nozagt valdnieka šautru un bruņu­cepuri. Viņš tevi uzrunāja sapņos.

Lūkas acis piemiedzās. — Viņš runāja arī ar tevi, Persij. Būtu derējis ieklausīties.

—   Viņš tev skalo smadzenes, Lūka.

—   Tu maldies. Viņš man parādīja, kā tiek izšķiestas manas spējas. Vai zini, Persij, kāds bija mans uzdevums pirms diviem gadiem? Mans tēvs Hermejs sagribēja, lai es nozogu un uz Olimpu aizgādāju Hesperīdu dārzā plūktu zelta ābolu. Pēc visa, ko biju mācījies, neko la­bāku viņš nespēja izgudrot.

—   Darbs nav no vieglajiem, — es aizrādīju. — Hērakla varoņdarbs.

— Tieši tā, — Lūka atteica. — Vai tad slavu var iemantot, atkārtojot svešus varoņdarbus? Dievi jēdz tikai vienu — nemitīgi no jauna izdzīvot paši savu pagātni. Man uz to prāts gan nenesās. Pūķis dārzā man pagādāja šo te, — viņš nikni norādīja uz rētu, — un, kad pārrados, visi mani tikai žēloja. Tolaik biju gatavs nograut Olimpu pa akmenim vien, bet nolēmu pagaidīt izdevī­gāku brīdi. Man sapņos sāka rādīties Krons. Viņš mani pierunāja nozagt kaut ko jēdzīgāku — ko tādu, ko piesa­vināties nevienam hērojam līdz šim nav bijis dūšas. Kad ziemas saulgriežos aizbraucām tajā ekskursijā, es nogai­dīju, līdz pārējie iemieg, ielavījos troņa zālē un izzagu Zeva valdnieka šautru no viņa troņa. Aīda tumsas bru­ņucepuri — arī tāpat. Tu nespēj pat iedomāties, cik tas bija viegli. Olimpieši ir tik iedomīgi — šiem jau pat sap­ņos nav rādījies, ka varētu uzrasties kāds, kam pietiek dūšas viņus apzagt. Apsardzes nekādas. Jau biju Ņūdžersijā, kad nogranda pirmais pērkons, kas liecināja, ka zu­dības atklājušās.

Skorpions tagad tupēja man uz ceļgala, blenzdams pretim spožām acīm. Centos runāt rāmi. — Un kāpēc tad tu neaizgādāji tās mantas Kronām?

Lūkas smaidā savilktās lūpas noraustījās. — Es… es iesvēlos par daudz lielā augstprātībā. Zevs nozagtās šaut­ras meklējumos aizsūtīja savus dēlus un meitas — Artemīdu, Apollonu, manu tēvu Hermeju. Bet tas bija Arējs, kas mani notvēra. Es būtu varējis viņu pievārēt, taču ne­biju gana modrs. Viņš mani atbruņoja, atņēma varas simbolus, draudēja tos aizgādāt atpakaļ uz Olimpu un sadedzināt mani dzīvu. Tad pie manis atnāca Krona balss un pateica priekšā, ko lai saku. Iebaroju Arējam ideju par lielisku karu, kas varētu izcelties starp dieviem. Teicu, lai viņš vienkārši tās mantas kādu brīdi paglabā un noskatās, kā pārējie plēšas. Arējam acīs iedegās ne­labs spīdums. Zināju, ka āķis ir ierīts. Viņš palaida mani vaļā, un es atgriezos Olimpā, iekams kāds vispār bija pa­manījis manu prombūtni. — Lūka izvilka savu jauno zo­benu un pārvilka īkšķi pār asmens sānu, it kā tā skais­tuma apburts. — Pēc tam titānu ķēniņš… v-viņš sodīja mani ar murgiem. Zvērēju viņu vairs nepievilt. Jau Pus­dievu nometnē sapnī viņš man pavēstīja, ka ieradīsies otrs hērojs, ko varētu piedabūt ar šautru un bruņucepuri nomērot ceļa atlikušo daļu — no Arēja līdz Tartaram.

—   Tu tonakt mežā izsauci elles suni.

—   Mums vajadzēja panākt, lai Hīrons nospriež, ka nometnē tev draud briesmas, un sūta tevi ceļā. Mums vajadzēja nostiprināt viņā pārliecību, ka Aīds jau ir tev uz pēdām. Un nostrādāja!

—   Lidkedas bija nolādētas, — teicu. — Tām mani ar visu mugursomu pienācās ievilkt Tartarā.

—    Un tā ari būtu noticis, ja vien kedas būtu tev kā­jās. Bet tu tās atdevi satīram, kas plānā nebija paredzēts. Grovers salaiž dēlī visu, kam ķeras klāt. Viņš pat samul­sināja lāstu.

Lūka paskatījās lejup uz skorpionu, kas nu tupēja man uz augšstilba. — Tev bija paredzēta nāve Tartarā, Persij. Bet tas nekas. Atstāšu jūs divatā ar manu mazo draudziņu, un tas visu nokārtos.

—  Talija devās nāvē, lai glābtu tavu dzīvību, — es iz­grūdu caur sakostiem zobiem. — Un tā tu viņai atlīdzini?

—  Taliju nepiemini! — viņš iekliedzās. — Dievi pie­ļāva, ka viņa mirst! Ari par to viņi samaksās.

—   Tevi izmanto par ieroci, Lūka. Jūs abus ar Arēju. Neklausies Kronā.

—    Mani izmanto? — Lūkas balsī iezagās griezīgas notis. — Labāk paskaties pats uz sevi. Ko tavs papucis jelkad darījis tavā labā? Krons augšāmcelsies. Tu esi tikai sīks traucēklis. Viņš notrieks olimpiešus Tartarā un cil­vēkus sadzīs atpakaļ alās. Visus, izņemot pašus stiprā­kos — tos, kas viņam kalpo.

—   Aizvāc to kustoni, — es teicu. — Ja reiz esi tik stiprs, cīnies ar mani pats.

Lūka pasmaidīja. — Gudrs gājiens, Persij. Bet es neesmu Arējs. Neuzķeršos. Mani gaida mans saimnieks, un viņam padomā ir lērums darbu, kas man veicami.

—   Lūka…

—    Visu gaišu, Persij. Tuvojas jauns zelta laikmets. Tev tur vieta neatradīsies.

Novēzējis zobenu slaidā puslokā, viņš pagaisa melnā ņirbā.

Skorpions bija gatavs dzelt.