Zibens zaglis

Grovers ir satīrs. No vidukļa uz augšu viņš izskatās pēc tipiska izstīdzējuša pusaudža ar āžbārdiņu persika pūku mīkstumā un izteiktu piņņainibu. Gaita viņam tāda klumzājoša, bet, ja negadās Groveru pieķert ar nolaistām biksēm (uz to es nevienu nemudinu), nemūžam nepateiksiet, ka viņš nav īsti cilvēks. Platie džinsi un viltus pēdas noslēpj faktu, ka viņam ir pinkaina pēcpuse un āža kājas.

Sestajā klasē Grovers bija mans labākais draugs. Kopā ar mani un meiteni vārdā Anabeta Grovers nomēroja dēku pilnu ceļu, lai glābtu pasauli, taču pēdējoreiz redzējāmies pērnajā jū­lijā, kad viņš aizdevās bīstamā uzdevumā — tādā, no kura vēl neviens satīrs nebija pārradies.

Lai nu kā, manā sapnī Groveram svila viņa āža aste, un cilvēka tupeles viņš bija paķēris rokās, kā allaž, kad radās va­jadzība jozt, ko nagi nes. Viņš klidzinādams šāvās garām su­venīru bodītēm un sērfotāju dēļu nomas punktiem. Vējš pal­mas locīja gandrīz līdz zemei.

Grovers bija pārbijies no kaut kā, kas dzinās pakaļ. Pēc visa spriežot, viņš bija iztrūcināts pludmalē. Vilnā bija ieķepušas mitras smiltis. Izglābies, aizbēdzis. Raudzīja tikt projām no… kaut kā.

Vēja aurus pārskanēja rēciens, kas gāja cauri kauliem. Groveram aiz muguras kvartāla viņā galā iznira milzīgs, ne­skaidrs stāvs. Nācējs pasita sāņus ielas lampu — tā uzsprāga, dzirkstelēm pašķīstot uz visām pusēm.

Grovers paklupa, bailēs iešņukstēdamies. — Jātiek pro­jām. Vajag viņus brīdināt! — viņš murmināja zem deguna.

Nevarēju saskatīt, kas viņu vajā, bet dzirdēju vajātāju burkšķam un lādamies. Soļi tuvodamies drebināja zemi zem kājām. Apšāvies ap ielas stūri, Grovers sastomījās. Viņš bija ieskrējis veikaliem pilnā pagalmā — otras izejas nebija. Mes­ties atpakaļ vairs nebija laika. Tuvākās durvis vējš bija atlauzis vaļā. Uzraksts virs tumšā skatloga vēstīja: "Svētā Augustīna kāzu kleitas".

Grovers spruka iekšā un aizlīda aiz kāzu kleitām pilna pakaramā.

Pār veikalu noplājās briesmoņa ēna. Varēju viņu saost — tas bija šķobīgs mikslis: saslapusi aitas vilna, puvusi gaļa un tā dīvaini skābenā smaka, kas piemīt tikai briesmoņiem un va­rētu piemist arī skunksam, kurš pārtiek no meksikāņu ēdie­niem.

Grovers drebēja aiz kāzu kleitām. Briesmoņa ēna aizslī­dēja tālāk.

Iestājās klusums — vienīgi laukā plīkšķēja lietus. Grovers dziļi uzelpoja. Varbūt tas kustonis ir projām.

Tad nošķīda zibens. Veikalam uzsprāga visa priekša, un baismīga balss nodārdināja: — Maaaans!

Pietrūkos gultā sēdus, trīcēdams pie visām miesām.

Vētras nebija. Briesmoņa arī ne.

Manas guļamistabas logā spiedās rīta saule.

Iedomājos, ka manīju pār stiklu pārslīdam ēnu — tādu kā cilvēku. Bet tad pie durvīm kāds pieklauvēja — mamma nosaucās: — Persij, nokavēsi! —, un ēna aiz loga pazuda.

Droši vien māņi vien. Piektais stāvs ar ļodzīgām, vecām ugunsdzēsības kāpnēm… Tur neviens nevarēja būt.

—  Nāc nu, mīļais! — mamma sauca atkal. — Pēdējā sko­las diena. Tev gan vajadzētu vai gaisā lēkt! Tūlīt jau būs izde­vies!

—  Nāku, — es izstomīju.

Pačamdījos zem spilvena. Pirksti atviegloti sakļāvās ap pildspalvu, ko vienmēr ņēmu līdzi gultā. To izvilcis no spilvenapakšas, nopētīju sengrieķu burtiem iegravēto uzrakstu: Anaklusms. Pretstraume.

Prātā iešāvās noraut uzgali, bet kaut kas lika pārdomāt. Pretstraumi nebiju licis lietā tik ilgi…

Turklāt mamma man lika nosolīties ar nāvējošiem iero­čiem dzīvoklī nenoņemties, jo vienreiz šķēpu aizsviedu greizi, un tas ietrāpīja viņas skapī ar porcelāna traukiem. Uzlicis Anaklusmu uz naktsgaldiņa, trausos laukā no gultas.

Ģērbos, cik mudīgi vien spēju. Centos nedomāt ne par murgu, ne briesmoņiem, ne ēnu pie loga.

Jātiek projām. Vajag viņus brīdināt!

Ko Grovers ar to domāja?

Pielicis pie sirds trīs izstieptus pirkstus, pacirtu tos pro­jām — šo senlaiku žestu man reiz iemācīja Grovers, tas palī­dzot atvairīt ļaunos spēkus.

Sapnis nevarēja būt īstenība.

Pēdējā skolas diena. Mammai bija taisnība, man derēja lēkt vai gaisā. Pirmoreiz mūžā biju vienā un tajā pašā skolā neizslēgts noturējies gandrīz visu gadu. Neviena mīklaina ne­laimes gadījuma. Neviena kautiņa klasē. Neviena skolotāja, kas pārvērstos par briesmoni vai mēģinātu mani nobendēt ar saindētu ēdnīcas otro vai uzsprāgstošu mājasdarbu. Rīt es jau būšu ceļā uz vietu, kas bija labākā visā pasaulē, — Pusdievu nometni.

Jāiztur tikai vēl viena diena. Pat es taču te nespētu visu salaist grīstē.

Kā parasti, man nebija ne jausmas, cik ļoti es alojos.

Mamma brokastīm bija sacepusi zilas vafeles un zilas olas. Tas viņai tāds untums — īpašās reizes nosvinēt ar zilu ēdmaņu. Man šķiet, tādējādi viņa grib atgādināt, ka viss ir ie­spējams. Persijs var pabeigt septīto klasi. Vafeles var būt zilas. Tādi, lūk, mazie brīnumi.

Kamēr tiesāju brokastis pie virtuves galda, mamma maz­gāja traukus. Mugurā viņai bija darba uniforma: zili zvaig­žņoti svārki un sarkanbaltsvītraina blūze — tādās drēbēs viņa pārdeva saldumus veikalā, ko sauca "Saldā Amerika". Garie, brūnie mati bija saņemti zirgastē.